Sveces būtība

Sveces ir apbrīnojamas. Tās māca tagadnes skaistumu un apzināšanos. Tās ir un dara to, kam radītas – būt un degt. Gan manī, gan tevī ir tieši tāda svece, kas ilgi gaidījusi, kad to beidzot atcerēsies. Tā neskrien un pasaulei neko nepierāda, tā necenšas izgaismot katru istabas kaktu, lai cīnītos ar tumsu. Viņa nemaz necīnās. Tā ir. Klusi stāv un deg. Un ikviens, kas atrodas tumšajā istabā, to redz. Ikviens var tai pieiet klāt un būt blakus. Svece pati nekad klāt neies, tā nekad nededzinās, ja tikai kāds neizdomās to aizskart. Tad vairs nekas nebūs kā iepriekš, kad varēja vienkārši baudīt sveces mierpilno un skaisto gaismu.

Ja tevī ir tāda pati svece, bet aizmirsusies un apdzisusi, tu vari atļaut tai aizdegties no manējās, un tāpēc mana liesma nekļūs tumšāka, bet gan tumšajā istabā parādīsies vēl viena degoša svece, un tālāk caur tevi - varbūt pat vairākas. Taču tā sevī ir jāsaudzē, jāmīl un jālolo, lai  liesma, kas nupat ir apzināta, un tādēļ sākusi spīdēt spožāk, caurvējā nenodziest, kad daži pēc gaismas skrienot, atstās istabas durvis vaļā.

Degošas sveces klātbūtne ikvienā cilvēkā ir neaptverami skaista un tā vienmēr aicina mājās mīlestību.

Kristīne Muciniece

Pateicība

Sāc dienu ar Pateicību. Par visu. Par tagadni. Par to, ka Tu esi. Par to, ka Tu esi tas, kas Tu esi. Par to, ka Tu elpo. Par to, ka Tu dzīvo.

Ja Tev šajā brīdī iet grūti, pasakies arī par to, par visu šķietami slikto un netaisnīgo Tavā dzīvē. Nebrīnies. Vienkārši pasakies no Sirds. Tas ļaus atvērt durvis, kas neveras.

Tad turpini pateikties par visu gaišo savā dzīvē. Par katru Tavu brīnišķīgo dzīves mirkli. Par to, ka Tev apkārt ik mirkli ir tik brīnišķīgi cilvēki – Tavi mīļie. Par to, ka Tu dzīvo mierā. Par to, ka Tev visa ir pietiekoši. Par to, ka Tu vari sapņot un piepildīt savus sapņus. Par to, ka Zeme Tevi mīl un Tu mīli viņu. Par to, ka Tu dzīvo pasakainu gaismas un mīlestības caurstrāvotu dzīvi.

Un savu dienu nobeidz ar Pateicību par to, ka Tev bija šī diena.

"Mīļgrāmatiņa". Kristīne Muciniece

Klusētājs #7

"Ik mirkli jūrā piedzimst brīvs vilnis. Tas dodas nezināmajā, tāpat kā katrs nākamais dzimušais, viens pakaļ otram, reizēm satiekoties, reizēm tikai noskatoties otra virzībā. Dažreiz vilnis noglāsta otram vilnim muguru. Citreiz tie noglāsta krastu, akmeni… Kādreiz arī cilvēku.

"Klusētājs". Kristīne Muciniece

...

...

Sevis Samīļošana

Viena no grūtāk izdarāmajām lietām pasaulē ir sevis samīļošana. Bet varbūt tomēr nav? Pamēģini šodien. Tiklīdz no rīta atver acis – domās samīļo sevi, pat neskatoties uz to, ko Tu redzi spogulī. Brokastis ēdot gribas uzrūkt visiem – samīļo sevi. Ceļā uz darbu gadās ķibeles, samīļo sevi. Par katru balto un melno mirkli visas dienas garumā - samīļo sevi! Par katru savu kļūdu un veiksmi - samīļo sevi. Apkārtējo domas nav svarīgas! Vienmēr samīļo sevi!

Tikai tad, kad Tu sevi iemīlēsi par visu, kas Tu esi, Tu iegūsi sapratni par veselumu un tā neizmērojamo vērtību.

"Mīļgrāmatiņa" . Kristīne Muciniece

Klusētājs #8

"Klusētājs". Kristīne Muciniece

...

Debesīs dotais solījums

"– Aizmiršanā, Tesa, ir visa nelaime. Tajā dzimst bailes par eksistenci, un tālāk tās rada ļaunumu. Jo viss, kas ir apkārt, liekas apdraudējums pastāvēšanai. Šī spēle kļūst īsta, tāpēc ka visi tic, ka tā ir īsta. Aizmiršana liek tam noticēt. Tad kļūstam akli, kurli un nejūtīgi. Atdalījušies no sava pirmavota un aizmirsuši, kur ir īstais spēks... Iekrituši izzināšanas spēlē, nezinām vairs ceļu atpakaļ...

Sieviete sēdēja un klusēja. Viņai nebija jautājumu un nevajadzēja arī atbildes. Tās jau bija viņā. Mūra vārdi viens pakaļ otram slēdza vaļā tādas kā važas, kas viņas būtību vēl turēja ciet, viņa juta, ka kļūst arvien brīvāka un vieglāka, smagās ķēdes krīt un izzūd nebūtībā. Bieza migla, kas šķita viņu pavadām no neaizmirstamiem laikiem, kļuva plānāka un caurredzamāka. Vakara blāzma aiz loga dzisa, un telpā kļuva tumšs. No lielā pavarda nākošā uguns gaisma abu stāvu ēnas uz pretējās sienas darīja kroplīgas, un tās šķietami mēdījās.

– Patiesība, meit... patiesība ir tikai viena, un tā ir tevī. Neskrien un nemeklē, netērē ne mirkli savas dzīves. Tā tev ir dota, lai to dzīvotu pilnu krūti. Bet patiesība... Tā atnāk tad, kad to vairs nemeklē...

– Vai tu zini savu patiesību? – Tesa klusu jautāja.

– Es?... – Mūrs atkal ievilka elpu un silti pasmaidīja. Viņa tumšās acis palika dziļas un tieši vērās sievietē. Šajā mirklī viņai likās, ka šo vīru pazīst cauri mūžībai un ir pazinusi vienmēr. Cauri pasaulēm, kas bija dzimušas un dzisušas, tikušās un šķīrušās, bet viņu esības ir stāvējušas pāri visam, vērojot un gaidot, kad tie atcerēsies. – Es zinu. Bet tam nav nekādas nozīmes, – viņa sirsnība lija pār Tesu kā tēva mīlestība līst pār tā bērnu, un viņai acīs saskrēja asaras. Viņa sajutās maza, mazītiņa šī lielā vīra priekšā, kas to ieskāva savā mīlestībā un deva patvērumu tajā. – Pārstāj, Tesa, pārstāj... – viņš smaidīja, – ... un nemeklē... jo vairāk meklēsi, jo tālāk aizmaldīsies... Viss atnāks pats... Ar pastāvošo mūs saista tikai viens solījums. Pārējam nav nekādas nozīmes... "

"Debesīs dotais solījums". Kristīne Muciniece

Klusums

Šis ir tas brīdis, kad Tev ir jānoliek malā Tava skrejošā ikdiena. Apstājies, ieklausies! Klusums. Atrodi vietu, kur neviens Tevi netraucē un vienkārši klausies Klusumā. Dziļā un gudrā Klusumā. Savā sirdī. Un šo mirkli atceries visu savu atlikušo mūžu, jo tas ir brīdis, kad Tu satiec SEVI...

"Mīļgrāmatiņa". Kristīne Muciniece

Ļaušanās

Uzdāvini sev šodien Ļaušanos. Ļauj visam plūst un virmot ap Tevi. Izbaudi to pilnā mērā! Smaidi un priecājies par katru šīs dienas mirkli. Ļauj, lai šodien līst lietus un Tevi samērcē. Ļauj, lai šodien snieg sniegs un Tavi mati greznojas sniegpārslām. Ļauj, lai šodien spīd saule un Tevi sasilda. Ļauj, lai pūš vējš un Tevi atbrīvo no visa liekā. Ļauj, lai Tavi mīļie Tevi samīļo. Ļauj, lai kāds uz Tevi dusmojas. Ļauj sev smaidīt, ļauj sev priecāties, ļauj sev sajust, ļauj atvērties savai sirdij un ļauj sev būt tādam, kāds Tu patiesībā esi. 

"Mīļgrāmatiņa". Kristīne Muciniece

Debesīs dotais solījums

"Kādu vakaru viņi abi atkal bija uzkāpuši līdz būdai un iekūruši uguni. Ugunskurs klusām sprakšķinājās pa pagalēm un zariem, un Tajs ar Robertu bija tam apgūlušies katrs savā pusē. Viņi vēroja zvaigžņotās debesis un klusām sarunājās. Tajs reizēm lūdza Robertam, lai viņš pastāsta par ceļojumiem un zemēm, kur nācies būt, jo jauneklis neko daudz no pasaules nebija redzējis. Tas atsauca atmiņā kādus citus vakarus, kad sirms vīrs lielā, pustukšā telpā gribēja zināt to pašu. Robertam iesmeldzās pakrūtē, taču skumjas tikpat ātri, cik radās, izplēnēja sirsnības vējos, kas tagad mita viņa sirdī, kad tas pieskārās savām atmiņām. Bija pagājuši gadi, un viņš spēja par savu iepriekšējo dzīvi stāstīt gaiši un piepildīti. Kad pēc laiciņa iestājās klusums, Tajs pagriezās pret Robertu un brītiņu skatījās uz vīrieti otrpus ugunskuram.

– Tēvs man reiz teica, ka brāļa zobens tavās rokās esot dziedājis klusumā, – viņš ierunājās. – Es zinu, ka tie dzied tikai tiem, kuriem ir tīra sirds.

Roberts uzreiz neatbildēja, viņš nezināja, ko teikt.

– Mana sirds nav tīra, – viņš pēc mirkļa noteica.

– Zobens dziesma teica kaut ko citu, – Tajs piebilda, viņa ticība Robertam bija liela, un, dzirdot šos vārdus, vīrietis sāka apjaust, ko nozīmē šim jauneklim. Viņš pagriezās pret Taju un skatījās pretī. Uguns atblāzmojās acīs, padarot tās par tumšiem bezdibeņiem.

– Man nekad nav bijis brāļa. Es nezināju, kā tas ir... līdz šim, – un viņš apklusa. Tajs viegli pasmaidīja.

– Tas ir tieši tā, kā tagad, – viņš noteica, apgūlās uz muguras un skatījās zvaigznēs. – Man likās, ka es savu brāli esmu zaudējis uz mūžiem un nekad nespēju iedomāties, ka to jebkad atkal atgūšu. Es maldījos.

Kaut kur tālumā sakliedzās naktsputni, uguns lēnām dzisa, un pasauli ietina nakts miers, ļaujot atpūsties, lai pēc mirkļa tā atkal mostos jaunai dienai. Roberts vēl nespēja aizmigt, domājot par Taja teikto. Viņš reizēm iegāja istabā, kur atradās vīru zobeni, un ilgi stāvēja pretī Taja brāļa ierocim. Viņš juta nepārvaramu vēlmi to paņemt atkal rokās, bet nekad neuzdrošinājās to darīt.

– Vai nāksi man talkā? – pēkšņi kā no tāluma atnāca Taja balss, izraujot Robertu no pārdomām. – Izkalt manu zobenu, – Tajs turpināja.

– Man tas būtu liels gods, – pēc īsa klusuma mirkļa Roberts tumsā atbildēja, un viņam viegli trīcēja balss."

"Debesīs dotais solījums". Kristīne Muciniece

Klusētājs #11

Tītenis ir skaists. Tikko dzimis, zaļš un maigs asniņš ar draisku, vijīgu galotnīti, kas tiecas pretī debesīm. Trauslums, ar kādu tas ierodas pasaulē, ir apbrīnojams. Tā priekšā jebkurš padodas. Tas pieglaužas maigi, jūtīgi, nevainīgi. Apvij vienu gredzenu, jo visi taču redz, ka tik vājš un sargājams ir šis radījums, sevišķi vēja priekšā. Lai tītenim būtu vieglāk, stiprākie atbalstam ļauj piespiesties savām mugurām.

Gredzens pēc gredzena… augstāk un augstāk, vijas un tiecas debesīs… Tie, kas deva atbalstu, vienubrīd sajūt, ka kļūst par smagu, taču tītenis pagriež pret viņu savu skaisto un dievīgo sejas ziedu, kuram daiļumā un maigumā nespēj līdzināties nekas uz šīs zemes, kam piemīt trauslums, kas atņem spēju domāt… Un atbalsts tiek ļauts. Gredzentiņš, vijumiņš, tinumiņš… Līdz stiprais ir satīts, sapīts un nosmacēts.

Un tā mēs visi. Varbūt pietiek?

"Klusētājs". Kristīne Muciniece

Klusētājs #6

Šonakt zvaigznes nokāpa lejā. No debesu augstumiem iekrita sirdī. Sabira kā sīkas dzirkstelītes apdzisušā ugunskurā un iededza tur uguni. Aizdegties, degt… tas prasa spēku, kura nav ugunij, kas apdzisa pēdējā lietus laikā. Saule un vējš žāvēja, centās, cik spēja, tikpat kā neiespējami…

Taču iespēja. Visas pasaules esība sanāca kopā vienā punktā un radīja brīnumu, tāpēc ka cilvēks beidzot atļāva. Tas pacēla acis pret debesīm un caur tām ļāva zvaigznēm sabirt savā sirdī - neko vairs negaidot un neko vairs neprasot.

Tā piedzimst uguns, ko zvaigznes nones no debesīm.

"Klusētājs". Kristīne Muciniece

Debesīs dotais solījums

"Strādājot un palīdzot vecajam vientuļniekam, lēnām gaisa viņas pārdzīvojumi. Mūrs vakaros, ugunij sprakšķot lielajā virtuves pavardā, viņiem abiem ar Dermotu stāstīja sāgas, kādas iepriekš nekad nebija stāstījis. Senas un šķietami zudušas uz visiem laikiem, bet tomēr dziļi saglabājušās vecā vīra sirdī. Par pasaulēm, kas dzimst un pēc mirkļa atkal izzūd, par to, kā tās rodas, tiek izzinātas un pēcāk atkal dziest. Kā tās mijiedarbojas savā starpā, pārlejas un atkal atdalās, radot arvien jaunas un jaunas esības un realitātes. Kā tās meklē, atrod un atkal zaudē to, ko ir meklējušas. Par radīšanu, kurā nekad nekas nestāv uz vietas, jo tā ir kā bezgalīgs ceļš izzināšanā starp pasaulēm un būtībām, kas nekad nebeidzas.

Un vienubrīd Tesa saprata, ka šīs ir tieši tās apjausmas un zināšanu druskas, kas viņā virmoja, kopš sevi apzinājās pasaulē un kam nespēja nekur rast apstiprinājumu. Tās visu dzīvi viņai lika meklēt un būt nemierā ar esošo, un tāpēc katru vārdu vai sīkāko pieskaršanos tam savu ļaužu atmiņā viņa kāri tvēra un centās izzināt pēc iespējas dziļāk. Tieši to, ko tagad viņiem sāka atklāt šis sirmgalvis, viņa bija meklējusi un neatradusi arī pie Miglas kalna zintniekiem. Klausoties vecajā vīrā, viņa juta, ka katrs tā vārds kā sēkla iekrīt auglīgā zemē un sāk dzīt asnus. Tesā pašā sāka mosties kādas sensenas zināšanas, un šķita, ka viņa visu šo bezgalīgo sāgu zina, lai arī neatcerējās, to piedzīvojusi.

– Man ir sajūta, ka caur tevi runā sentēvi un senmātes, – viņa kādu vakaru teica, kad Mūrs pieklusa un telpā krietnu brīdi runāja vairs tikai uguns, nelielām liesmiņām šaudoties ap pagalēm pavardā. – Tādas sāgas ir jāraksta ruļļos un jāatdod ļaudīm, lai visi tās zinātu!

– Sentēvi un senmātes esam mēs paši, – sirmgalvja lūpas savilkās smaidā. – Simtiem reižu aizej un atgriezies, izvēloties arvien jaunus un citādus ceļus, atkal aizmirstot, kāpēc tu te esi. Reizēm uzplaiksnās apjausma, un tu centies radīt zīmi, kā nu tu tobrīd spēj. Visi agrāk vai vēlāk atstāj zīmes, lai neaizmirstu, lai atcerētos, ar cerību, ka nākošreiz, to ieraugot – zinās. Noteikti zinās! Bet aizmiršana, kādu to piedzīvo izzināšanas ceļā, ir tik dziļa un baisa, ka neviens zīmes neatceras. Redz vai dzird tās it kā no jauna, neizprotot to nozīmi, neatminoties, kāpēc tās tika atstātas, un galvenais, kas to ir atstājis. Bet tās tika atstātas, lai neaizmirstu to, kāpēc esi te un galvenais, kas tu esi. – Vientuļnieks pieklusa un brīdi vēroja uguns deju. – Patiesībā tu pats sev esi atstājis to zīmi. Neviena cita nav. Ar cerību, ka atcerēsies."

"Debesīs dotais solījums". Kristīne Muciniece 

Klusētājs #10

Vai esi dzirdējis, kā ieelpo zeme pavasarī pirms zaļās krāsas atblāzma iemetas pļavās un kokos? Vai esi dzirdējis, kā lietus lāse iesūcas augsnē un plūst starp smilšu graudiem?

Vai esi dzirdējis, kā sēkla briest, kad ir tās laiks šajā ieelpā un ritmos? Vai esi dzirdējis troksni, ar kādu asns pārplēš sēklas apvalku?

Skan visa pasaule. Atbalss noskan tik dziļi tevī, nodun sirdī tā, ka visu ķermeni pārņem trīsas un sajūtas pakrūtē apmet kūleni. Būs!

Vai tu esi?

"Klusētājs". Kristīne Muciniece

Debesīs dotais solījums

– Vai tu savu trauku jau piepildīji? – Trouns jautāja Laika vīram. Tas viegli un gaistoši pasmaidīja, viņa dziļajās acīs parādījās spožums un siltums, kas maigi noglāstīja Trounu.

– Tie, kuri pieņem ceļu, kļūst par skolotājiem, tie, kuri to noiet, pārtop meistaros, un viņi dodas vairs tikai uz priekšu.

– Kāpēc tu arvien esi šeit? Tu esi meistars.

– Kādam tas ir jādara. Jāatver durvis uz tukšumu tiem, kuri nolemj turp doties un nekad vairs neatgriežas. Šī vieta ir kā punkts starp visām pasaulēm, te satiekas visi iespējamie ceļi. Te arī sāksies un beigsies daudzi tavi ceļi, līdz sapratīsi, ka ir laiks doties tālāk uz neatgriešanos.

– Tu te esi jau sen, – tas izskanēja vairāk kā apgalvojums no Trona puses.

– Jā, kopš izgāju visam cauri.

– Tu biji arī tālāk, vai ne? Tu zini, kā tas ir.

Vecais laika vīrs smaidīja un vērās tālumā:

– Es zinu, manu zēn, es zinu...

– Bet izvēlējies palikt te...

– Jā. Esmu durvju vērējs. Un man ir redzams viss. Pasaules, no kurām nākat, un pasaules, uz kurām dodaties, tāpat kā tās, kuras rodas tāpēc, ka ticības spēks ir tik liels, ka tām rodas iespēja piedzimt, un redzu arī to, kā tās iet bojā, kad tām vairs netic.

– Tev nav viegli.

– Izejot šo ceļu, rodas beznosacījums, kurā tu spēj pastāvēt, un tāds tevī ir pret jebko. Tas dod man spēku šeit būt un redzēt arī to, ka ne visi, kuriem es atveru durvis, izies mācības, bet tik un tā ļaut viņiem iet savu izvēlēto ceļu, zinot, ka viņi atkal un atkal atgriezīsies. Tie maldīsies sevī un savā ceļā, iesprūdīs pašu veidotās realitātēs kā putni būrīšos. Reizēm tie ilgi sēdēs restotajā cietumā, viņus tajos iekals pašu bailes no tiem izlīst, jo būs aizmirsuši, ka prot lidot, paliks tajos, pat neskatoties uz to, ka kāds jau būs palīdzējis atvērt durtiņas, aicinot laukā. Citi noticēs un kļūs brīvi, dosies tālāk, citi paliks... Un atkal pēc tam nonāks te.

– Ko atnesīs ceļš, kas man jānoiet Gaijā?

– Vai tu noiesi ceļu, ja to zināsi? Vai tu to noiesi, ja zināsi katru nākamo soli, uzdevumu un pieredzi? Vai spēsi noiet nebaidoties?

– Nezinu, – Trouns atbildēja.

"Debesīs dotais solījums". Kristīne Muciniece

Atdošanās

Reizēm radīšanas spēka upē ir tik daudz, ka tas plūst pāri malām, tai jāzaudē robežas, jāmainās, jāplešas un jālaiž pasaulē jaunā dzīvība... Krasts viņu mīl un tāpēc ļauj. Tas atkāpjas un ļauj upei mainīties pašai, mainīt savu plūdumu, ļauj tai būt spēcīgai, skaistai un lielai, dažreiz skarbai, jo krasts zina, ka radīšanā citādāk nevar. Tā dzimst jaunais. Vecais attīrās, aizplūst. Krasts zina - pēc tam upe atkal atradīs sevi un atgriezīsies savā mierā un maigumā atpakaļ viņā. Tikai jāļauj...

Reizēm upe, izpaudusies augstākajā radīšanā, kļūst vāja, tā ieraujas sevī, kļūstot maza un vāra, ievainojama. Tad krasts paceļas augstāk - spēcīgs un nesatricināms virs trauslās upes. Tas pasargā no vēja, no saules tveices, no visa, kas tai var nodarīt pāri. Lai upe atpūšas, atgūst spēkus! Atdzimst. Krasts apzinās savu vērtību un uzdevumu un atdod sevi visu. Tikai jāļauj... Un upe to ļauj, jo mīl viņu. Tā viņi rada... Cienot, mīlot un atdodot.

"SAJŪTAS". Kristīne Muciniece

Dziļums

"SAJŪTAS". Kristīne Muciniece

Sirds

Jo viņš ir piedzīvojis visu pasauli caur sevi no pašas Sākotnes. Saullēktus un saulrietus, neskaitāmus, krāšņus savā vienreizībā un burvībā. Ne visiem ir ļauts bezgalībā izdzīvot nakts trauslo pieskārienu dzimstošai dienai un dienas paļaušanās pilno dzišanu nakts samtainajās rokās. Katru šo brīnumaino brīdi viņš ir saudzīgi ietinis sevī kā pelēkā villainē, noglabājot drošībā, tāpat kā saules glāstus, vēja pieskārienus, lietus veldzējumu, putna atpūtas mirkļus, skudras mūžīgo ceļu, koka nākšanu pasaulē un tā aiziešanu... Miljardiem dzimšanu, dzīvju un piepildījumu, sāpju, piedošanu, atlaišanu, pateicību un pieņemšanu. Un viss šis radīšanas skaistums paliek akmenī, pārvēršoties par gaismu, ko viņš mierīgs un rimts izstaro no pasaulē lielākās un mīkstākās sirds.

"SAJŪTAS". Kristīne Muciniece