Debesīs dotais solījums

"Strādājot un palīdzot vecajam vientuļniekam, lēnām gaisa viņas pārdzīvojumi. Mūrs vakaros, ugunij sprakšķot lielajā virtuves pavardā, viņiem abiem ar Dermotu stāstīja sāgas, kādas iepriekš nekad nebija stāstījis. Senas un šķietami zudušas uz visiem laikiem, bet tomēr dziļi saglabājušās vecā vīra sirdī. Par pasaulēm, kas dzimst un pēc mirkļa atkal izzūd, par to, kā tās rodas, tiek izzinātas un pēcāk atkal dziest. Kā tās mijiedarbojas savā starpā, pārlejas un atkal atdalās, radot arvien jaunas un jaunas esības un realitātes. Kā tās meklē, atrod un atkal zaudē to, ko ir meklējušas. Par radīšanu, kurā nekad nekas nestāv uz vietas, jo tā ir kā bezgalīgs ceļš izzināšanā starp pasaulēm un būtībām, kas nekad nebeidzas.

Un vienubrīd Tesa saprata, ka šīs ir tieši tās apjausmas un zināšanu druskas, kas viņā virmoja, kopš sevi apzinājās pasaulē un kam nespēja nekur rast apstiprinājumu. Tās visu dzīvi viņai lika meklēt un būt nemierā ar esošo, un tāpēc katru vārdu vai sīkāko pieskaršanos tam savu ļaužu atmiņā viņa kāri tvēra un centās izzināt pēc iespējas dziļāk. Tieši to, ko tagad viņiem sāka atklāt šis sirmgalvis, viņa bija meklējusi un neatradusi arī pie Miglas kalna zintniekiem. Klausoties vecajā vīrā, viņa juta, ka katrs tā vārds kā sēkla iekrīt auglīgā zemē un sāk dzīt asnus. Tesā pašā sāka mosties kādas sensenas zināšanas, un šķita, ka viņa visu šo bezgalīgo sāgu zina, lai arī neatcerējās, to piedzīvojusi.

– Man ir sajūta, ka caur tevi runā sentēvi un senmātes, – viņa kādu vakaru teica, kad Mūrs pieklusa un telpā krietnu brīdi runāja vairs tikai uguns, nelielām liesmiņām šaudoties ap pagalēm pavardā. – Tādas sāgas ir jāraksta ruļļos un jāatdod ļaudīm, lai visi tās zinātu!

– Sentēvi un senmātes esam mēs paši, – sirmgalvja lūpas savilkās smaidā. – Simtiem reižu aizej un atgriezies, izvēloties arvien jaunus un citādus ceļus, atkal aizmirstot, kāpēc tu te esi. Reizēm uzplaiksnās apjausma, un tu centies radīt zīmi, kā nu tu tobrīd spēj. Visi agrāk vai vēlāk atstāj zīmes, lai neaizmirstu, lai atcerētos, ar cerību, ka nākošreiz, to ieraugot – zinās. Noteikti zinās! Bet aizmiršana, kādu to piedzīvo izzināšanas ceļā, ir tik dziļa un baisa, ka neviens zīmes neatceras. Redz vai dzird tās it kā no jauna, neizprotot to nozīmi, neatminoties, kāpēc tās tika atstātas, un galvenais, kas to ir atstājis. Bet tās tika atstātas, lai neaizmirstu to, kāpēc esi te un galvenais, kas tu esi. – Vientuļnieks pieklusa un brīdi vēroja uguns deju. – Patiesībā tu pats sev esi atstājis to zīmi. Neviena cita nav. Ar cerību, ka atcerēsies."

"Debesīs dotais solījums". Kristīne Muciniece