Dvēseles čuksti cilvēkam

Baltās dienas brīnumainais mirklis, kad pateicības klātbūtne virmo katrā manā būtības daļā. Par Dvēseles čukstu sadzirdēšanu, uzdrīkstēšanos tos pierakstīt, un ļaut tiem kļūt par grāmatiņu. Par to, ka esmu šeit, iepazīstot gan savus cilvēka šķautnes bezdibeņus un aizmiršanos tajos, gan neaptveramos dvēseles plašumus tūkstošiem dažādās sajūtu gradācijās. Par savu esības ceļu, un visu tajā satikto, ģimeni - manu lielāko balstu, katrā solī, patiesiem draugiem, ar kuriem dzīve ir izdzīvota visās tās nokrāsās, īpašiem cilvēkiem, satiktiem kaut uz mirkli. Par mirkļiem, kas uzmirdz košumā caur vēja rotaļām manos matos, saules siltajiem glāstiem, miglas rītiem un rasas lāšu mirdzumu zaļajos zāles stiebros, lietus veldzējumu, sniegpārsliņu draiskajiem pieskārieniem, putnu skaisto mācību par brīvības vērtību sevī. Par visu pieredzes ceļu, kas man palīdzēja kļūt par to, kas esmu tagad. Par dzīvību, tās esences izgaršošanu un vērtības apzināšanu. Un atgriešanos mājās.

“Dvēseles čuksti cilvēkam” – tie ir mirkļi, kad tu sāc pa īstam klausīties un vērot, un pāri visam ārējam troksnim un haosam patiešām beidzot atcerēties savu patiesību un ieraudzīt ceļu atpakaļ uz mājām.