Kristīne Muciniece - baudāmgabaliņi no grāmatām

...

Sat, 18 Apr 2026 16:46:00 +0000

Vēl viens fragments no jaunās grāmatas "Izvēle". Kopā ar Ievu Mucinieci esam to padarījušas par vizuālu ceļojumu sajūtās. Reizēm vajag uz brīdi apstāties un vienkārši sajust... telpā starp rindiņām sajust sevi, savus iekšpasaules dziļumus un izbaudīt sevi tajos. Un ar to mirkli pietiek...

...

Mon, 13 Apr 2026 14:35:00 +0000

Kad “Debesīs dotais solījums” bija pabeigts, es ilgi dzīvoju stāsta pēcgaršā un likās, ka viss ir uzrakstīts, stāsts ir izstāstīts. Taču kādu dienu, krietnu laiku vēlāk, kāpjot lejā no kalna, vēros okeānā un ieraudzīju tālumā salu, un ļoti labi atceros, kā iekšā viss nodrebēja un ķermenis pārklājās ar zosādu – jo sapratu, ka nekas nav beidzies. Tēli manī ir dzīvi un tie vēlas turpināties. Manī iezagās bailes. Jau rakstot pirmo grāmatu, zināju, ka tas nav vienkāršs stāsts, bet kaut kas daudz dziļāks, iestiepjoties tālu aiz man izprotamā un vārdos izrakstāmā, tikai izdzīvojams sevī. Tajā mirklī, kalnā, sajūtu plašums atvērās neaprakstāmi liels un pagāja laiks, līdz spēju to iedzīvināt vārdos. Otrā grāmata “Izvēle” nu ir uzrakstīta, un stāsts tik un tā nelaiž mani vaļā, un turpinās manī, kamēr nebūs izstāstījies pats – kā vēlas – nākamā grāmatā, citās šķautnēs un formās, ne tikai vienā plaknē uz papīra. Tāpēc daži gabaliņi no otrās grāmatas kopā ar manu meitu Ievu Mucinieci pārtop vizuālos sajūtu ceļojumos. Viss taču ir daudzdimensionāls, un sajūtu pasaule ir dziļāka par okeānu :)

Izbaudi!

...

Fri, 17 Oct 2025 19:10:00 +0000

Teksts - Kristīne Muciniece. Mūzika - Kamēlija Straume. Foto - by Pixabay.

...

Fri, 17 Oct 2025 19:08:00 +0000

Teksts - Kristīne Muciniece. Mūzika - Kamēlija Straume.

...

Fri, 17 Oct 2025 19:05:00 +0000

Iemācies novērtēt to, kas ir... Vai cilvēks to vispār prot? Laikam jau nē. Visticamāk uzmanība nepārtraukti vēršas tajā virzienā, kurā trūkst, kurā nepietiek, kurā tu esi upuris drāmas spēlē. Kāpēc? Kurā brīdī tas sākās, kāpēc tas sākās? Pat nepamanīji... Un pēkšņi tu atjēdzies kā šaurā koridorā bez logiem, bez durvīm, knapi spēj apgriezties ap savu asi. Un trūkst un nepietiek, nav prieka, nav piepildījuma... Nav arī spēka no šī koridora izkļūt. Taču tas kaut kad apnīk, un, galvenais, ka tu skaidri apzinies, ka neviens no tā tevi neizglābs. Neviens! Nav neviena cita! Esi tikai tu un pats sevi tajā iesprostojis.

Šķiet, ka pat daba tam pielāgojas, pasaule kopumā. Viss sasprūdis šaurajā ejā... Visa pasaule tajā, un, jo šaurāka telpa, saspiests jūtas arī ķermenis. Stīvs un saspringts. Gandrīz nav iespējams atcerēties, kad tas ir bijis mājīgs tev pašam. Vai vispār ir bijis?

Laukā līst. Skaisti, vienmērīgi, spēcīgi. Mirklis baudīšanai. Pēc ilgiem laikiem ir iespējams sevi nolikt baudīt. Liekas, ka šo lietu sen jau vajadzēja. Vājprātīgi vajadzēja! Un negaisu un vētru arī. Visu laiku nepārtraukts karstums - laukā, dabā, apkārtnē un pašā. Kā tuksnesis izkaltis un neprātīgi sausi karsts, neauglīgs un nedzīvs - tāda pasaule jau kādu laiku. Šaura, sausa un karsta. Dedzinoša. Šķiet, ka tu izdegsi no iekšpuses. Lai viss izdeg un tad ej lietū! Tev to vajag, tas ir tavs lietus, tava atdzeršanās. Ļauj sev salīt... Basām pēdām sajūti zāles miklumu, zemes siltumu, asumus un nelīdzenumus, zariņus un maigu zāles pieskārienu. Sadzirdi lietu, tā šalkoņu lielo koku lapotnēs. Kāda maģiska skaņa. Atvēršanās un pārdzimšanas skaņa. Tā skan atvēršanās un pārdzimšanas beigas. Kaut kas ir noticis. Kaut kas ir mainījies uz neatgriešanos. Vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atvēries. Taču, dzirdēt lietus šalkoņu koku lapās ir kā zīme, kā atgādinājums, ka kaut kas ir noticis. Kāds milzu posms tavā dzīvē ir beidzies. Nav pat svarīgi kāds, cik liels... Tam vispār nav nekādas nozīmes! Nozīme ir tikai šim mirklim, kurā tu dzirdi lietu - veldzējošu un modinošu.

Pēc tam aizver acis un izšķīsti pateicībā. Par to, ka piecēlies, izgāji laukā un ļāvi sev to piedzīvot - sajust, kā lietus veldzē un modina maņas un sajūtas, ķermeni, kā galva kļūst vieglāka un atlaižas saspringums tevī. Protams, ka tā nav pilnība. Tā nav, tas būtu melots, ja to apgalvotu, taču ir citādi. Ir sākts just, kaut nedaudz, bet tu atkal esi ieraudzījis lietus lāšu skaistumu priežu garo skuju galos, lapu mirdzošo zaļumu, kad tās nomazgātas tīras no ceļa putekļiem, šūpojas lietus radītajā līganumā, bez vēja klātbūtnes. Tik svēts brīdis. Un gribas vēl un vēl, dziļāk un spēcīgāk, sajust un dzīvot, elpot un būt. Mazs solis pretī sev, tik liels kā bezgalība, kā mūžība...

"Klusētājs" #18

...

Fri, 17 Oct 2025 19:01:00 +0000

Nākamais, ko tu apzināsies šajā jaunajā savā esības izteiksmē, būs saņemšana. Bez gaidīšanas, prasīšanas un lūgšanas. Bez formas un nosacījumiem. Bez cīņas sevī, bez pielāgošanas un noteiktiem virzieniem un vīzijām. Vienkārša saņemšana. Tas būs tavs pamats, kas veidos tavu dzīvi tālāk. Savas gaismas saņemšana. Tās ielaišana sevī, visā tavā dzīvē, ķermenī, telpā starp šūnām, domām un visām tavām debesīm. Tur, kur ir inerta telpa tevī. Tur, kur pastāv tava enerģija un gaida. Nemēģini to izprast vai vizualizēt, cilvēks to tāpat nespēj, tas padara to visu sīku un plakanu. Tāpēc pārstāj cīnīties.

Tu esi tik daudz nogājis un atlaidis visu nevajadzīgo, tāpēc nesabojā to visu ar kārtējo prāta cīņu. Esi un atļauj sev saņemt. Vēro, elpo un baudi. Šis ir stāsts tikai un vienīgi par tevi, par tavu saņemšanu. Tava gaisma, tava atlaišanās no cīņām sevī un tava atvēršanās saņemšanai. Tie ir saskarsmes brīži, kad iegūstam abi – tu un es. Starp mums vairs nav sienas, kas mūs atdala. Tagad ir tava izvēle – būt vienotam veselumam. Arī saņemšanā. Tā ir nozīmīgāka, nekā tu domā, jo piepildās visas tavas debesis, visa tava esība.

"Dvēseles čuksti cilvēkam".

...

Fri, 17 Oct 2025 18:57:00 +0000

Ik pa laikam tu nomirsti. Nekur neejot, neko nepametot. Kāda daļa tevis nomirst, pārvēršas. Tādas kā mazās nomiršanas. Un katra tā ir atļauja piedzimt kaut kam jaunam sevī. Pat ne īsti piedzimt, bet drīzāk atkailināt savu patiesību. Tur jau nav nekā jauna. Iespēja caur šo notikumu panākties par soli pretī sev. Atpakaļ pie savas īstās būtības. Tur nav nekā veca, vai jauna. Tīra tagadne, tīrs patiesums un skaistums.

Caur aizmiršanu un pazušanu drāmas spēlē, tajos atklāsmes brīžos tikai šķiet, ka tas ir kas jauns. Smieklīgi. Pats sevi esi ielicis aizmiršanā un tagad brīnies. Veries patiesībā it kā no jauna, taču iekšēji zini, ka tas viss ir pazīstams. Tik pazīstams, it kā tu atgrieztos mājās.

Šķiet, ka šīs nomiršanas rada haosu, nestabilitāti, taču tā atpazītā māju sajūta lēnām dzen saknes - dziļas un spēcīgas, radot pavisam citu stabilitāti tavas būtības dziļumos. Dzīvu, miera pilnu...

Bet šoreiz tā vairs nav mazā nomiršana. To jau ir bijis gana, nu ir laiks kaut kam daudz lielākam. Kad nomirst ne tikai drāmas spēle tevī, bet arī laiks un apkārtējā pasaule, kādu to zināji līdz šim. Un tas viss nomirst iekšpusē, ne tur ārpusē. Norimst un nomirst. Tikmēr atcerēšanās dzen savas saknes un asnus cauri visam, ko tu šobrīd piedzīvo. Tādus zeltainus, siltus un mirdzošus. Tik pazīstamus! Bet nevar teikt, ka ir viegli. Pāri visam tavs taisnais prāts rada nenormālu troksni. Tas ir histērijā un panikā. Izmet šaubu un baiļu tīklus un mēģina vēl tevī notiekošo noķert, sasmelt, saglabāt iepriekšējā formā. Cauri tam visam ir grūti ieraudzīt, sadzirdēt un sajust to patiesību, kas lēnām veras un aicina atgriezties mājās. Savas sirds čukstus.

Katrā nelielajā nomiršanas reizē to var dzirdēt arvien tuvāk un tuvāk, skaidrāk un izteiktāk. Ja vien atļauj... Taču šoreiz ir daudz grūtāk sadzirdēt, šķiet, ka tā ir apklususi pavisam. Tu esi viens. Un tam gandrīz izdodas...

Bet tas plaukstošo asnu zeltainums ik pa laikam uzmirdz un liek atgriezties, vai vismaz pagriezt skatu uz savu iekšpasauli, kur kaut uz mirkli, bet vari ievilkt elpu un ļauties. Ļauties sev īstajam. Un tas jau ir daudz. Ar to šobrīd pietiek.

"Klusētājs" #15

...

Fri, 17 Oct 2025 18:54:00 +0000

Teksts no grāmatas "Sajūtas". Video - Ieva Muciniece. Photo - gosiak1980. Music - "Train" by https://www.s-cheremisinov.com/ CCBY-NC3.0-https://creativecommons.org/licenses/by-nc/3.0/deed.lv

...

Fri, 17 Oct 2025 18:51:00 +0000

Tad Hronoss kopā ar savu svītu devās laukā no Lielās svinību zāles un pils. Lejā pie lielajām baltajām marmora kāpnēm gaidīja zirgi un kaujas rati, lai aizvestu viņus no Saules Vārtu pilsētas. Hronoss un lielākā daļa viņa vīru sakāpa mugurā zirgiem, atstājot ratos vietu priesterienēm. Kāds kareivis rūpējās, lai vietas pietiktu visiem, un pēdējos ratos ierādīja vietu Amandai un Stefanam.

Amanda jutās laimīga, ka brauc prom no bīstamās pilsētas un atgriežas Zinību templī, kas bija tikpat kā vienu soli no mājām. Prieku radīja arī tas, ka viņa tagad atradās blakus Stefanam, kas, viņu saņēmis aiz rokas, arī izskatījās atvieglots un laimīgs. Braucot pa ielām, Amanda skatījās uz greznajām ēkām, kanāliem un tiltiem, mēģinot to visu pēc iespējas spilgtāk saglabāt atmiņā. Saule rietēja, un atskatoties kalnā varēja redzēt valdnieka pili un Dievu templi, kas saules staros iekrāsojās dzeltenīgi oranži. Tuvojās pēdējā siena, un Stefans pēkšņi klusu ierunājās:

– Vai tev nešķiet, ka mēs pamatīgi atpaliekam no pārējiem?

Amanda centās mierināt sevi un arī Stefanu, jo arī bija ievērojusi, ka viņu rati kļuvuši stipri lēnāki:

– Domāju, ka viss ir labi.

Bet jo viņi vairāk tuvojās pēdējiem vārtiem, jo zirgi kļuva lēnāki, un brīdī, kad viņi iebrauca vārtu arkā, vārti smagi aizvērās, un Amandas un Stefana rati palika pilsētā. Amanda juta, ka vēderā viss sagriežas. Kā no liela attāluma viņa dzirdēja Stefana balsi.

– Uguns Dievu tempļa tornī ir izdzēsta.

Amanda pagriezās pret Dievu templi un ieraudzīja, ka saules stari to iekrāsojuši sarkanu. Viņa ieķērās Stefana rokā un cieši skatījās viņam acīs.

– Kas tagad būs? – viņa bez skaņas jautāja.

"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".

...

Fri, 17 Oct 2025 18:48:00 +0000

– Rozēm piemīt brīnišķīgs spēks. To smarža cilvēku nomierina, tēja no rožu lapiņām atjauno organismu gluži kā jaunības eliksīrs. Un ziedu skaistums priecē acis, radot cilvēkā harmoniju un līdzsvaru. Tas ir viens no dabas spēkiem.

– Tas ir interesanti. Es nezināju, ka parastas rozes ir tik brīnumainas.

– Ne tikai rozes. Paveries apkārt! Katrs koks, katrs augs, zāle, krūmi, puķes – viss ir brīnumains. Tikai mēs esam aizgājuši tik tālu prom no dabas, ka vairs to neuztveram kā brīnumu, un tādēļ daudz ko zaudējam – mieru, prāta un domu skaidrību un galu galā arī veselību.

– Kā tu to visu zini? – Man to reiz iemācīja kāds cilvēks. Iemācīja priecāties par dabu, saskatīt skaisto ap sevi, mīlēt dzīvi un cilvēkus, būt harmonijā ar visu pasauli. Tante Sofija apsēdās uz soliņa dārza galā, Amanda apsēdās viņai līdzās.

– Bet vai tad var mīlēt visu un visus? Ir daudz cilvēku, ko es nevaru ciest, it sevišķi skolā.

Tante aplika roku Amandai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt: – Var, Amanda, var. Tas nenākas viegli, bet var. Kad cilvēks to iemācās, visa pasaule liekas laimes pielieta un gaiša. Un jo tu vairāk mīlestības atdosi, jo vairāk labestības saņemsi pretī. Pazudīs ikdienas rūpes un problēmas, dzīve ritēs viegli, jebkuru sapni varēsi realizēt nepiepūloties. Tici man, vairs noteikti negribēsies atgriezties iepriekšējā stāvoklī, kad dzīve likās kā mezglains kamols.

"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".