Kristīne Muciniece - Sajūtu dienasgrāmata

...

Sat, 18 Apr 2026 17:44:00 +0000

Tik ļoti atkal esmu noilgojusies pēc sevis. Es kādreiz pat iedomāties nespēju, ka jebkad var piedzīvot tik patiesas ilgas. Ka tik spēcīgi var ilgoties pēc sevis, ka, patiesībā, neviens cits pasaulē nespēj tādas ilgas izraisīt. Tik patiesas un dziļas.

Kaut kā tā apkārtējā pasaule ir atkal ierāvusi sevī, un es esmu to pieļāvusi. Es nevienu nevainoju. Tā vienkārši notiek, jo nemanot mana uzmanība ir aizgriezusies prom no manis pašas, un es esmu ar visiem desmit pirkstiem iebāzusies atkal ārējos notikumos un cilvēka drāmā. Taču ir tik labi, ka manī ir šī ilgošanās pēc sevis. Ka esmu kādā brīdī ļāvusi pieskarties sev tur tajos dziļumos, plašumos – nav svarīgi kur, (tās atkal ir tikai mana cilvēka prāta interpretācijas…) ka esmu ļāvusi pieskarties savam pirmssākumam un atcerējusies, atpazinusi to māju sajūtu, ko nesu sevī. Tas mani tik skaisti ved atpakaļ. Tā ilgošanās ir kā ceļa rādītājs, kad esi nomaldījies savos prāta biezokņos. Es tiešām priecājos, ka manī tāda ir, jo tā mani kārtējo reizi ir izvedusi gaismā, vietā, kur var elpot un būt mierā...

17.02.2025.

...

Mon, 16 Mar 2026 16:08:00 +0000

Ar spēku vairs tu nevari neko. Absolūti neko. Ne ar domām, ne pozitīvu domāšanu, cerībām un cilvēciskiem sapņiem. Tas viss ir veci krāmi un nekam nederīgas lietas. Tikai sajūtas. Pilnvērtīgas, dziļas, plašas, visaptverošas plūduma pilnas sajūtas. Par sevi. Par visu, kas tu esi. Atvēršanās, uzticēšanās, paļaušanās, un pāri visam pateicība. Pateicība sev, nevis man. Par visu, ko tu esi ļāvis sev piedzīvot, par katru pieredzi, neatkarīgi no tā, ko tu tajā esi ieguvis. Un arī tas viss ir bez vārdiem. Redzi, vārdi tev kļūst lieki, tur, kur tu šobrīd esi. Tu sāc pietuvoties skaistumam... Dvēseles čuksts cilvēkam.

02.01.2025.

...

Mon, 16 Mar 2026 15:57:00 +0000

Manas sajūtas šobrīd… turos un vienlaikus mēģinu to nedarīt. Telpa starp turēšanos un ļaušanos. Cīņa? Varbūt, bet es nespēju šoreiz izcīnīt tieši neko. Tas vienkārši nav iespējams. Varu tikai vērot savu cilvēku – kā tas notiek viņā, un cerēt, ka kādā brīdī arī cilvēks sāks vērot, un tad tas viss vienkārši pārstās būt pats no sevis, zaudējis savu nepieciešamību eksistēt.

Jā, jocīgi ir redzēt cilvēku no malas. Savu cilvēka šķautni. Par citiem šeit nav runas. Cik trausls un vienlaikus mežonīgi spēcīgs savā aizmiršanā un ierobežotībā. Gatavs sāpēs un ciešanās iznīcināt sevi, visu visumu nolikt uz ceļiem zem sevis vēlmē iegūt kaut ko, ko prāts uzskata par nepieciešamu. Bet vai vajadzīgu? Ar pārcilvēcisku tvērienu turēties, lai tikai nenotiktu ļaušanās. Tik savādi. Ja tas nebūtu jau apnicis līdz sliktai dūšai, varētu pat būt smieklīgi.

15.12.2024.

...

Sat, 28 Feb 2026 12:16:00 +0000

Šodien beidzot aukstums ir atkāpies, un es izgāju laukā. Ziema man ļoti patīk un vienmēr esmu to baudījusi, taču šogad likās, ka mēs abas pēkšņi esam kļuvušas svešinieces. Visas manas ierastās takas līdz upei bija aizputinātas, un tagad man nācās brist pa sniegu, kas vietām sniedzās līdz ceļiem. Tieši tāpat, kā šobrīd manā dzīvē. Kādu laiku ir bijis tāds neiesaistīšanās un vērotāja laiks, mani ejamie ceļi ir šķietami aizvilkušies un kļuvuši grūti izejami. Bet manī nav ne kripatiņas nožēlas. Tā vienkārši bija jānotiek. Bija jāapstājas un jāpaliek tieši tur, kur biju visu šo laiku. Līdz visi puteņi norimst, viss noskaidrojas, uzspīd saule un es varu ieraudzīt to, kas ir tagad. Aizvien vairāk es novērtēju tieši tādu laika sprīdi, kas tiek iedots, lai norimtu, lai pagaidītu. Ko tieši? Pirmkārt jau sevi. Tikai tagad pa īstam es ieraugu, cik iepriekš ir skriets pašai sev pa priekšu.

Aizbridu līdz upei. Tāds klusums, pilnīgi bez vēja. Retas sniegpārslas, šķietami no nekurienes uzradušās, bez steigas – lēni un brīnumaini krīt no skaidrām un saulainām debesīm. Šis brīdis ir pasakains. Taču klusumā ielaužas skaņas, kurās tagad es ieklausos ne vairs kā solījumā, bet apstiprinājumā – ka kustība ir sākusies. Upē krakšķ ledus un tās ir skaņas, ko nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Tām līdzi nāk sajūtas, kas atsaucas dziļi manī iekšā un kļūst ļoti silti. Un tajā siltumā es saklausu, kā mana gulošā sirds iepukstas straujāk – ledus spraugās urdzēdams pretī pavasarim skrien ūdens.

Šī ziema likās gara un nogurdinoša ar savu stindzinošo aukstumu un visu, kas manī notika iepriekš. Taču zem baltās un biezās sniega segas zeme sāk atmosties, jo gaismas pasaulē jau ir pietiekoši daudz. Viss mainās, mostas un kņudinās. Gan sēklās, kas guļ zemes klēpī, gan manī pašā. Tas jau ir sācies. Drīz... pavisam nedaudz… Ceļš uz siltumu sevī…

19.02.2026.

...

Sun, 01 Feb 2026 16:43:00 +0000

Paskaties uz lietām sev apkārt caur manām – dvēseles acīm. Viss tev apkārt ir dvēseles iztēle – vibrējoša enerģija, kas ieguvusi formu. Pavēro, kāds radīšanas skaistums esi tu pats, viss, kas tev šobrīd apkārt, arī māja kurā tu dzīvo, dzīvnieki blakus, daba, ko tu uztver ar acīm, vienalga, kur tu esi. Tu lēnām sāksi izprast kā viss rodas, un rodas tajā mirklī, kad tu esi klātesošs. Tajā, kur tu esi tagad, tu vari ieraudzīt savu spēju atļaut, savu ļaušanos savai enerģijai un spējai šai pārpilnībai pārlieties tavā dzīvē.

Sajūti savas īstās kaislības sevī. Atceries un sajūti, kā tas ir, ka tas piepildās ar gaismu. Neliec to savās domās. Domās un prātā nav gaismas gandrīz nemaz. Domās nav enerģijas, kamēr tu to tajās neieliec. Tiklīdz tu sāc spēlēties ar gaismu, ieliekot tajā savas sajūtas, sākas īstā radīšana. Gaismai jāplūst tevī bez spēka un mērķa. Tiklīdz tu tai izvirzi noteiktu uzdevumu, tajā pat brīdī gaisma piespēlēs uzdevumu tev. Ikdienišķais piemērs, vecs kā pasaule pati – ja tu liksi gaismai mainīt pasauli, pasaule liks mainīties tev.

Un atceries par pateicību… Dvēseles čuksts cilvēkam

Vasara 2024

...

Sun, 01 Feb 2026 16:39:00 +0000

Es atkal biju tik tālu prom, liekas, ka sirds apstāsies, pārstās pukstēt un dzīt dzīvību manī. Tieši tik tālu es biju, varbūt vēl esmu. Nav ne spēka, ne vēlmju, ne kaisles, ne kustības manī. Tikai nolāpītais prāts domā un domā, dzen vēl tālāk prom tuksnešainā pamestībā sevī. Viss kļuvis vienādi saspiests un melnbalts, varbūt pelēks, es nezinu. Man vienalga.

Un tad pēkšņi it kā atveras neaprakstāmi skaisti mirkļi, kuros es jūtos tik īpaši, silti un mīļi. Pati ar sevi. Tajos gribās pateicībā raudāt, kaut asaru sen jau vairs nav. Uz īsu mirkli esmu atkal te, mājās. Ievelku elpu un tad mežonīgā ātrumā pelēkā vecās pasaules būtība ierauj atkal sevī. Aizrauj prom bez žēlastības. Tur, kur galva domā cauri diennakti pati no sevis, kur tu uztver domas kā daļu no sevis un tās veido tavu realitāti.

Stulbākais ir tas, ka es to zinu. Es to apzinos, bet tas šobrīd nav kontrolējams, tikai vērojams un apzināms. Tikai apzināms… Ko ar to darīt – ir tikai mana darīšana. Kur būt, kā būt, ko radīt, ko atļaut un cik ilgi tam ļaut būt. Bez kontroles, bet caur uzticību. Absolūti citādi. Neko no tā nevar “izstrādāt”. Neko! Tikai vērot sevi un ieraudzīt, kas tajā vēl joprojām kalpo man un ko es no tā iegūstu. Tās programmas tik skaisti parādās, atklājas. Ja tikai es atļauju sev to ieraudzīt. To sekundāro labumu.

Pārsvarā tas stāsts ir par uzticēšanos sev, par mazumu un upuri, par atbildības uzņemšanos. Vai man to vairs vajag? Tiešām? Teorētiski sen jau viss ir skaidrs, tagad tāds kā eksāmens… Smieklīgi. Pati sev sarīkoju eksāmenu. Nu neko. Vienkārši elpoju cauri. Un skaistie gaismas mirkļi ir kā smalki, bet stingri pavedieni ar mājām, tie atgādina par to esamību. Tepat. Šeit. Tikai izvēlēties, un tie atveras kā ceļš, kā elpa, kā bezgalīgs plašums un gaisma. Tikai uzticēties… un tā atbildības uzņemšanās ir ieguvusi absolūti citu paplašinājumu, atverot manī jaunu redzējumu... tik skaisti un tik vienkārši… Es jau tāpat esmu šeit.

Vasara 2024

...

Wed, 31 Dec 2025 12:15:00 +0000

Gada pēdējā diena. Tik skaista diena sen nebija piedzīvota. Tik tīrs gaiss, visu dienu spīd saule un sniegs tik balts vizuļo tās maigajā gaismā… Visi vēji norimuši un lielie koki ap māju, svētsvinīgi izpletuši savas zaru rokas, izstaro absolūtu mieru. Zīlīte nometas uz mana loga aplodas un skatās, kā es rakstu. Un es zinu, ka šīs pēdējās stundas ir tikai stāsts par mani, visa pārējā pasaule ir pazudusi, atkāpusies neaizsniedzamā tālumā, un ir palikusi vairs tikai mana realitāte un tas viss ir tikai man šajā brīdī. Izbaudu katru aizejošo mirkli. Man šodien ir uzdāvināta vienatne, kas ir piepildīta ar mani pašu un pateicību. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga par katru notikumu un pieredzi, kam esmu gājusi cauri pēdējos gados, un arī cilvēkiem, kuri bija klātesoši tajās, lai arī kas tajās tika izdzīvots. Es vēl nekad neesmu tik dziļi un piepildīti atvadījusies no tā, kas ir beidzis pastāvēt manī. Klausos sevī un sajūtu, ļauju sev šodien darīt tikai to, kas plūst man cauri bez spēka. Un tās ir absolūti citas lietas, nekā ir pierasts darīt šajā dienā iepriekš visu manu dzīvi.

Un vienā brīdī pēkšņi no galda nokrita viena no manām pierakstu kladēm, kurā sen nebiju ieskatījusies un atvērās… manas sajūtas un atziņas par “Klusētāju”. Biju aizmirsusi, ka reiz ko tādu biju rakstījusi. Un tas tik ļoti rezonē ar visu, ko šobrīd apzinos jau notikušu. Ne vairs ar prātu, bet tieši te – sirdī un tālu aiz tās.

"“Klusētājs” ir neērta grāmata. Nomizota, kaila, patiesa, tā liek ieskatīties tur, kur cilvēks vienmēr ir izvairījies skatīties. Sevī. Tajā punktā, kurā tas zina, ka ieraudzīs, kur ir noslēpies, izliekoties par jebko, lai tikai nebūtu jāsatiekas ar sevi patieso. Kāpēc? Tāpēc, ka ieraudzīs, ka ir aizspēlējies, aizmirsies, iesprūdis paša prāta veidotos šauros koridoros. Vēl būs jāizspēlējas cauri ilūzijai, ka kādā brīdī palaimēsies un pa taisno varēs nonākt svētlaimē… Bet viņam nav ne jausmas, ka pa ceļam būs jāsatiek sevi visās tajās formās un lomās, no kurām cilvēkam mati celsies stāvus un tas simtiem reižu novērsīsies, lai tikai to neredzētu, nesastaptu. Simtiem reižu izliksies, ka nekā no tā nav. Taču katru reizi cilvēks tiks mizots kā sīpols. Un sāpēs. Viņš pretosies un sāpēs vēl vairāk, un pretošanās kļūs spēcīgāka… un sāpēs vēl stiprāk… Līdz viņš padosies. Rozā brilles plīsīs, varbūt kāda šķemba trāpīs un atkal nebūs forši. Nepavisam nebūs forši. Zudīs visas ilūzijas par jebko, kam iepriekš tika sekots un klausīts, kam cilvēks bija pieķēries. Viss juks un bruks, un slīdēs no kāju apakšas… Bet nebūs neviena vainīgā, kam uzvelt vainu par notikušo. Būs vēlme cīnīties un turpināt pretoties, meklēt kā apiet to, kas stāv ceļā - nepielūdzams, šķietami bezjūtīgs tīrā beznosacījumā atvairot katru mēģinājumu atkal izlikties, atkal spēlēt, atkal uzvilkt kādu citu masku, lai tiktu garām neatpazīts. Bet tas pretī esošais cilvēku slīpēs kā dimantu… līdz tas savā ceļa vidū stāvēs kails un tīrs, atļaujošs un caurlaidīgs. Īstais tu, pārvērties par klusētāju, kurš pēkšņi ierauga, ka tas pretī stāvošais esi tu pats, tava esība, tava enerģija un apziņa. Tava patiesā būtība. Tā spēlēja pretī tās lomas, pēc kurām tevī bija pieprasījums. Tu spēlējies pats ar sevi, savu atspulgu spogulī un galvenais instruments bija tavs prāts un tā projekcijas, tieši atbilstoši tavai ierobežotajai apziņai. Tad iestāsies apjukums. Kādu laiku pat būs kauns un mazuma sajūta, vēlme apsegties, nolīst un noslēpties… kādu laiku… varbūt… Līdz tu saņemsi drosmi un sāksi nenovērsties un sajutīsi, ka tavs kailums un šis tīrums ir ilgi meklētā un gaidītā atpakaļatgriešanās. Māju sajūta. Daudz skaistāka un piepildītāka par tām lomu spēlēm un maskarādēm, kuras vairs nav iespējams saskaitīt, kuras jau tā bija ieaugušas cilvēka būtībā, ka vairs nevarēja citādi, kā tikai spēlēt… Un katrs apzinātais mirklis šajā kailumā tevi sāks piepildīt ar citu sajūtu, brīvu apziņu. Tu redzēsi citādi, jutīsi citādi. Mirklis aiz mirkļa… katrs no tiem dos iespēju paplašināties, lai tu varētu caur sevi izlaist arvien vairāk un vairāk brīvas apziņas. Kam? Sev. Savai dzīvei, savai realitātei. Tad tas, kas stāvēja kā skolotājs tavā priekšā, atkāpsies un tu varēsi doties tālāk. Tu būsi brīvs un sapratīsi, ka patiesībā nekur vairs nav jāiet, un skolotājs esi tu pats. Neviena cita nav. Tu esi veselums, un šī atziņa izmaina pilnīgi visu."

31.12.2025.

...

Sun, 28 Dec 2025 12:07:00 +0000

Saulgriežu laiks, Ziemassvētku laiks, gada nogale – tāds kā atskatīšanās brīdis uz visu, kas noticis. Šķiet, ka šogad esmu izgājusi cauri kaut kādam galējās izkristalizēšanās posmam, kas slīpēja, atņēma, pārveidoja. Nedaudz vilka uz sajūtu par elles eksistenci. Tādos brīžos gan liekas, ka šīs pārmaiņas un atlaišana nekad nebeigsies, ka tie ir mūžīgi procesi, kas iestiepjas bezgalībā.

Vakar ienāca prātā mirklis, kad viss šis patiesībā sākās daudzus gadus atpakaļ. Toreiz manī izskanēja tikai viens jautājums – kas es esmu?! Tā līdz kaulam, līdz pašam iekšējam kodolam, un rezonanse, ko tas radīja, šķita izvibrējam cauri jeb kam visā manā esībā. Neaizmirstamas sajūtas. Un tad sākās…! Nekad nevarēju iedomāties, ka viens niecīgs jautājums izraisīs lavīnai līdzīgu efektu! Tas burtiski pārcirta plostam striķi, liekot tam nonākt upē, pilnā ar nebeidzamām krācēm. Un, lai to noturētu virs ūdens šajā ceļā, nācās ik pa laikam pārmest pār malu kārtējos krāmus un mēslus, kas uz tā bija savākti, domājot, ka cilvēks varēs tos paturēt. Brīžiem es pati varēju vairs turēties tikai pie plosta klājuma, jo pat drošības malas, pie kurām pieturēties, krāčainajā upē tika zaudētas. Apjukums un neizpratne par lielu daļu šī posma, ilgi bija mani ceļabiedri, līdz pieņemšana par svētību, ko nes mana upe ar visām krācēm, sāka manī rast vietu. Tad varēju apsēsties un norimt, ieraudzīt, ka visi mēsli sen jau ir prom, un patiesībā plosts turas droši, pielāgojies upes līkumiem, it kā būtu radīts tieši šim braucienam. Tas nedomā par to, ko satiks aiz katra nākamā loka, stabili dodoties nezināmajā. Un manī lēnām dzima uzticēšanās šim ceļam, vēlāk arī paļaušanās. Apzināšanās, ka šis posms nebija apejams pa sauszemi. Jā, varēju izvēlēties klaiņot vēl desmit, divdesmit gadus, skatoties debesīs un meklējot atbildes, bet šis bija īsākais un manis pašas radīts. Radīts manī.

Vai ir kļuvis vieglāk? Vai bija tā vērts? Absolūti. Līdz ar paļaušanās atvēršanos, pēkšņi izmainījās arī pati upe, tāpēc, ka es atļāvu mainīties sev. Tā lēnām palika mierīga, plaši plūstoša un vairs ne ar ko nav jācīnās – ne straumi, ne krācēm, ne veciem krāmiem. Mutuļošana norima un es sāku vērot. Plostu, upi, sevi un to, kur šobrīd esmu. Un tas, ko nu es redzu – ka šis pēdējais slīpējuma gads ir izveidojis manī jaunas šķautnes, par kurām es neko nezināju, bet tās priekš manis tagad lauž pasakainus gaismas starus, kas lēnām izgaismo manu tālāko ceļu. Man nav ne jausmas kāds tas būs, kas mani gaidīs aiz nākamā upes līkuma, bet dziļi sevī iekšā es zinu, ka tas būs brīnumains, un man ar šo apzināšanos šobrīd ir gana.

25.12.2025.

...

Sun, 28 Dec 2025 12:02:00 +0000

Cik daudz mēs nesam sevī to, kas nemaz nav mūsu? Cik daudz mūsos ir senču un citu cilvēku, sabiedrības ieliktā? Cik daudz ir svešu šķautņu, caur kurām esam iemācīti vērties šajā pasaulē un uztvert caur tām dzīvi? Bet tu pats? Cik daudz tu redzi šo pasauli tīri, bez uzslāņojumiem? Kaut vai savu paša ceļu? Es nesaku, ka tas viss pilnībā ir slikti, vai nepareizi, nebūt nē. Taču tas viss ir līdz kādam brīdim… Tas derēja līdz brīdim, kad tu apzinies, ka tālāk tas vairs tev neder. Tas ir beidzis savu darbu un beidzot jāatlaiž. Pateicībā un ar siltumu sirdī. Jāatdod atpakaļ visas instrukcijas un instrumenti, kas nav tavi, tiem, kuri tos dāvāja tev. Ir laiks. Ir laiks sev, laiks ieraudzīt savus rīkus, sevi un savu ceļu, kuru tu veidosi pats. Kurā virzienus un kā to iet, tu izvēlēsies, klausoties sevī, savā sirdī, savos dvēseles čukstos. Tīros kā kalnu strauts, kā putna dziesma agrā rīta stundā, pirms mostas pārējā pasaule, kā svaiga gaisa malks pēc lietus, kā maigā vēja brīzē, kas sabužina matus, kad tu stāvi sava ceļa sākumā. Brīvs, tu pats.

02.12.2025.

...

Sun, 14 Dec 2025 19:03:00 +0000

Pēdējās dienās iekšējā spriedze sasniedza savu augstāko punktu manī. Es apzinos, ka viss, kas ir noticis, pilnībā izmaina visu manu dzīvi, visu, kā es to uztvēru līdz šim. Prāts mēģināja vilkt kādas līnijas, kas savieno mani iepriekšējo – ar mani tagad. Un neizdodas. Gribās kā sunim nopurināties, kad kažoks ir samircis. Nopurināt visu šo nost. Pat uz savām vēlmēm, vai sapņiem, kas manī dzīvoja iepriekš, es vairs nespēju skatīties tā, kā agrāk. Tas vienkārši nav vairs iespējams.

Notikušais to visu ir pārveidojis. Tie vairs neiederas manā tagadnē. Tiem vairs nav nepieciešamības būt. Man uztvere ir tik ļoti mainījusies šajās dažās nedēļās, ka es pati nespēju nespēju vēl to aptvert. Es šobrīd nezinu tieši neko. Un nav jāzina. Tāpēc prāts rada šo spriedzi, jo tam ir grūti pieņemt, ka viss ir izmainījies. Zinu tikai vienu – nekas no iepriekšējā vairs nav iespējams, nav vajadzīgs.

Un šobrīd man ir labi ar manu “nezinu”. Tā ir šī brīža realitāte un tā ir gandrīz svēta, lai cik tas neizklausītos dīvaini. Jo tā ir mana atļauja jaunajam atvērties manī, un tas ir neaptverami daudz šobrīd.

01.12.2025.