"Klusētājs"

"Paliec kluss. Izlīsti klusumā sevī. Lai beidzot izšķīstu jebkas, kas esi bijis iepriekš. Viss, ko esi spēlējis iepriekš, kam esi pieķēries un kas veidoja tavu formu, telpu un laiku, kurā pastāvēji līdz šim. Zaudējot ierasto formu, tu zaudē arī savu identitāti. Kas tad tu būsi? Kāds tu būsi? Nav ne jausmas. It kā tam nav nekādas nozīmes, bet prāts spēlē spēli un meklē, trokšņodams cilā vecus krāmus un piemēro formai, kuras vairs nav. Un tamdēļ vēl lielāks troksnis rodas telpā, kuras arī faktiski vairs nav. Prātam tas ir ārprāts. Tas mēģina vēl paspēt, tam šķiet, ka kaut kas tiks palaists garām, nokavēts, taču arī laiks vairs nepastāv tāds, kāds tas bija iepriekš sajūtams un izdzīvojams, redzams.

Tagad atliek tikai to apzināties un būt tajā citādā, jaunā esības formā. Bet vai tas ir izdarāms? Tagad?

Apklust un izšķīst klusumā… tik vienkārši un sasodīti grūti."