...

Savu iekšējo klusumu tu vari piedzīvot tad, kad beidzot atļauj sev tajā būt. Kad esi pārstājis skriet, meklēt patiesību un atbildes. Kad beidzot esi apstājies un pilnībā norimis. Tad tu pēkšņi ieraugi un sāc izprast šīs pasaules lietu kārtību, pieredzes mācību un skaistumu, un savu izvēļu izpausmes ārējā realitātē. Tu sāc apzināties, kā rodas tava dzīve. Tu ļauj atvērties savai gudrībai, kas rodas no neskaitāmām tavām apzinātām un neapzinātām pieredzēm un ir tev pieejama ikvienā mirklī. Apstāšanās dod tev iespēju ieraudzīt savu patiesību.

"Miera mirklis".

...

"Miera mirklis".

...

Patiesā atmošanās ir ļaušana sev lēkt tukšumā, līdzi nepaņemot neko un neko nezinot par nākamību.

"Miera mirklis".

Klusētājs #25

Baltais miera mirklis. Pēc ilgiem laikiem uzsniga sniegs, lai arī pavasaris jau dzina kokos sulas un zāles asnus laukā no zemes spēcīgi un neapturami. Pasaules pārdzimšanas haosā uz mirkli parādījās sniegs. Ļaujot atdzist sakaisušiem prātiem un norimt baiļu, šaubu un neziņas spriedzei. Saule glāsta un silda, baltais sniegs pasauli padara gaišāku, un pēkšņi viss šķiet vienkāršs un iespējams. Tur iekšā, dziļumos, veras ļaušanās un uzticēšanās. Dīvaini siltas un saviļņojumu raisošas sajūtas. Tagadnes mirklis. Miera mirklis, caur kuru rodas iespēja veidoties jauniem ceļiem un jaunām pasaulēm ikvienam. Siltums tavā iekšpasaulē, kas tevi piepildījis kā trauku līdz malām pilnu, tālāk līst pāri un izplatās ārpusē. Bez spēka, bez uzdevuma. Sev, savai ārējai realitātei. Un tev pasaules haosā iestājas klusums un baltais miera mirklis. Viss jau ir labi. Viss jau notiek.

"Klusētājs".

...

Visa tava esība ir ceļš izzināšanā. Līdz šim tu zināji to tikai vienā virzienā - piesātinātāk, pilnīgāk, tālāk un arvien dziļāk šajā realitātē. Līdz sevis paša aizmiršanas bezdibenis tevi gandrīz ierauj sevī. Bet pienāk mirklis, kad viss iespējamais, ko sniedz šī pasaule ir izzināts, un tad sākas tavs ceļš atpakaļ pie sevis. Ne vienmēr viegls, taču patiess un sajūtām bagāts. Ceļš mājup.

"Miera mirklis". 

Palikt brīnumā

"... Šķiet, ka laiks pazūd, tāpat kā Saulgriežu naktī, kad viss ir vaļā, kad visas pasaules salejas vienā un zūd robeža starp tām. Katra zāle, katrs zieds, kas iegulst rokās, dzird un uzsūc sevī domas un sapņus, kas nāk no plūcēja sirds. Katrs plūcējs dzird un uzsūc sevī zāles un zieda burvību un spēku, ko tie šajā naktī sniedz.
Zieds pie zieda, zars pie zara... Lūgšanas, sapņi, cerības... Piepildījums... Tik pasakaini skaisti! Tik spēcīgi un tīri! Radīšanas spēks laužas laukā no ikvienas dzīvas būtnes. Tas jaušams gaisā, tas virmo mūsos, tas ietrīsas katrā zāles stiebrā, katrā saules starā un ūdens lāsē..."

Patiesums

"Tīrs patiesums ir suņa acīs, kad tas uzticīgi ieliek galvu tavā klēpī. Iedomājies, kā būtu, ja tu tāpat kā šis suns, kurš tagad veras tev acīs, spētu dzirdēt, redzēt, sajust, saost, bet nespētu runāt. Kā tu spētu pateikt pasaulei to, ko tu jūti, dzirdi, redzi? Nespētu. Tu tikai būtu. Klusētu un būtu, izdzīvotu to."

"Klusētājs". 

...

Bite medainām kājām iekāpj ābeles ziedos un ābele viņai to ļauj, jo tā ir bites lūgšana. Ābele izplaukst ziedos, un tā ir viņas lūgšana. Zāle izaug sulīgā zaļumā pretī debesīm, strautiņš, burbuļojot, droši pārtop upē, kas dodas pretī jūrai, balti putni brīvi pārlido pasauli, saule to pārlej ar savu siltumu, modinot dzīvību... Ļaušanās savai esībai. Bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas. Caur rimtu mieru un patiesām sajūtām...

"Miera mirklis". 

...

"Miera mirklis". 

Sveces būtība

Sveces ir apbrīnojamas. Tās māca tagadnes skaistumu un apzināšanos. Tās ir un dara to, kam radītas – būt un degt. Gan manī, gan tevī ir tieši tāda svece, kas ilgi gaidījusi, kad to beidzot atcerēsies. Tā neskrien un pasaulei neko nepierāda, tā necenšas izgaismot katru istabas kaktu, lai cīnītos ar tumsu. Viņa nemaz necīnās. Tā ir. Klusi stāv un deg. Un ikviens, kas atrodas tumšajā istabā, to redz. Ikviens var tai pieiet klāt un būt blakus. Svece pati nekad klāt neies, tā nekad nededzinās, ja tikai kāds neizdomās to aizskart. Tad vairs nekas nebūs kā iepriekš, kad varēja vienkārši baudīt sveces mierpilno un skaisto gaismu.

Ja tevī ir tāda pati svece, bet aizmirsusies un apdzisusi, tu vari atļaut tai aizdegties no manējās, un tāpēc mana liesma nekļūs tumšāka, bet gan tumšajā istabā parādīsies vēl viena degoša svece, un tālāk caur tevi - varbūt pat vairākas. Taču tā sevī ir jāsaudzē, jāmīl un jālolo, lai  liesma, kas nupat ir apzināta, un tādēļ sākusi spīdēt spožāk, caurvējā nenodziest, kad daži pēc gaismas skrienot, atstās istabas durvis vaļā.

Degošas sveces klātbūtne ikvienā cilvēkā ir neaptverami skaista un tā vienmēr aicina mājās mīlestību.

Kristīne Muciniece

Pateicība

Sāc dienu ar Pateicību. Par visu. Par tagadni. Par to, ka Tu esi. Par to, ka Tu esi tas, kas Tu esi. Par to, ka Tu elpo. Par to, ka Tu dzīvo.

Ja Tev šajā brīdī iet grūti, pasakies arī par to, par visu šķietami slikto un netaisnīgo Tavā dzīvē. Nebrīnies. Vienkārši pasakies no Sirds. Tas ļaus atvērt durvis, kas neveras.

Tad turpini pateikties par visu gaišo savā dzīvē. Par katru Tavu brīnišķīgo dzīves mirkli. Par to, ka Tev apkārt ik mirkli ir tik brīnišķīgi cilvēki – Tavi mīļie. Par to, ka Tu dzīvo mierā. Par to, ka Tev visa ir pietiekoši. Par to, ka Tu vari sapņot un piepildīt savus sapņus. Par to, ka Zeme Tevi mīl un Tu mīli viņu. Par to, ka Tu dzīvo pasakainu gaismas un mīlestības caurstrāvotu dzīvi.

Un savu dienu nobeidz ar Pateicību par to, ka Tev bija šī diena.

"Mīļgrāmatiņa". 

Klusētājs #7

"Ik mirkli jūrā piedzimst brīvs vilnis. Tas dodas nezināmajā, tāpat kā katrs nākamais dzimušais, viens pakaļ otram, reizēm satiekoties, reizēm tikai noskatoties otra virzībā. Dažreiz vilnis noglāsta otram vilnim muguru. Citreiz tie noglāsta krastu, akmeni… Kādreiz arī cilvēku.

Vilnis pieskaras vilnim… 

"Klusētājs".

...

Sevis Samīļošana

Viena no grūtāk izdarāmajām lietām pasaulē ir sevis samīļošana. Bet varbūt tomēr nav? Pamēģini šodien. Tiklīdz no rīta atver acis – domās samīļo sevi, pat neskatoties uz to, ko Tu redzi spogulī. Brokastis ēdot gribas uzrūkt visiem – samīļo sevi. Ceļā uz darbu gadās ķibeles, samīļo sevi. Par katru balto un melno mirkli visas dienas garumā - samīļo sevi! Par katru savu kļūdu un veiksmi - samīļo sevi. Apkārtējo domas nav svarīgas! Vienmēr samīļo sevi!

Tikai tad, kad Tu sevi iemīlēsi par visu, kas Tu esi, Tu iegūsi sapratni par veselumu un tā neizmērojamo vērtību.

"Mīļgrāmatiņa" . 

Klusētājs #8

Ja tev vajag koku, lai sildītos, lai patvertos no vēja, lietus, lai uzaudzinātu bērnus siltumā, patvērumā, lūdzies. Lūdzies kokam! Noliec galvu meža priekšā, apzinoties - viss ir viens. Ikkatrs koks esi tu, un tu esi ikviens koks. Visu vieno viena apziņa, viena radīšana. Viens skaistums.

Būt pazemīgam meža priekšā. Stāvēt pretī kokam ar noliektu galvu, taču nebūt ne mazākam, ne lielākam tā priekšā. Un koks nāks. Tas, kurš ir radīts tieši šim brīdim. Tas nolieks galvu tavā priekšā un klusēdams atdosies, noliekot sevi uz tava siltuma altāra, tava patvēruma un tavu bērnu nākotnes altāra. Tavam siltumam tad ir pavisam cita nozīme tavā dzīvē. Daudz augstāka. Svēta. Vai tu spēj to apjaust? Svēta ir katra dzirkstele un to tu zini, kad esi lūdzies mežu, noliecot galvu tā priekšā.

"Klusētājs". 

Debesīs dotais solījums

"– Aizmiršanā, Tesa, ir visa nelaime. Tajā dzimst bailes par eksistenci, un tālāk tās rada ļaunumu. Jo viss, kas ir apkārt, liekas apdraudējums pastāvēšanai. Šī spēle kļūst īsta, tāpēc ka visi tic, ka tā ir īsta. Aizmiršana liek tam noticēt. Tad kļūstam akli, kurli un nejūtīgi. Atdalījušies no sava pirmavota un aizmirsuši, kur ir īstais spēks... Iekrituši izzināšanas spēlē, nezinām vairs ceļu atpakaļ...

Sieviete sēdēja un klusēja. Viņai nebija jautājumu un nevajadzēja arī atbildes. Tās jau bija viņā. Mūra vārdi viens pakaļ otram slēdza vaļā tādas kā važas, kas viņas būtību vēl turēja ciet, viņa juta, ka kļūst arvien brīvāka un vieglāka, smagās ķēdes krīt un izzūd nebūtībā. Bieza migla, kas šķita viņu pavadām no neaizmirstamiem laikiem, kļuva plānāka un caurredzamāka. Vakara blāzma aiz loga dzisa, un telpā kļuva tumšs. No lielā pavarda nākošā uguns gaisma abu stāvu ēnas uz pretējās sienas darīja kroplīgas, un tās šķietami mēdījās.

– Patiesība, meit... patiesība ir tikai viena, un tā ir tevī. Neskrien un nemeklē, netērē ne mirkli savas dzīves. Tā tev ir dota, lai to dzīvotu pilnu krūti. Bet patiesība... Tā atnāk tad, kad to vairs nemeklē...

– Vai tu zini savu patiesību? – Tesa klusu jautāja.

– Es?... – Mūrs atkal ievilka elpu un silti pasmaidīja. Viņa tumšās acis palika dziļas un tieši vērās sievietē. Šajā mirklī viņai likās, ka šo vīru pazīst cauri mūžībai un ir pazinusi vienmēr. Cauri pasaulēm, kas bija dzimušas un dzisušas, tikušās un šķīrušās, bet viņu esības ir stāvējušas pāri visam, vērojot un gaidot, kad tie atcerēsies. – Es zinu. Bet tam nav nekādas nozīmes, – viņa sirsnība lija pār Tesu kā tēva mīlestība līst pār tā bērnu, un viņai acīs saskrēja asaras. Viņa sajutās maza, mazītiņa šī lielā vīra priekšā, kas to ieskāva savā mīlestībā un deva patvērumu tajā. – Pārstāj, Tesa, pārstāj... – viņš smaidīja, – ... un nemeklē... jo vairāk meklēsi, jo tālāk aizmaldīsies... Viss atnāks pats... Ar pastāvošo mūs saista tikai viens solījums. Pārējam nav nekādas nozīmes... "

"Debesīs dotais solījums". 

Klusums

Šis ir tas brīdis, kad Tev ir jānoliek malā Tava skrejošā ikdiena. Apstājies, ieklausies! Klusums. Atrodi vietu, kur neviens Tevi netraucē un vienkārši klausies Klusumā. Dziļā un gudrā Klusumā. Savā sirdī. Un šo mirkli atceries visu savu atlikušo mūžu, jo tas ir brīdis, kad Tu satiec SEVI...

"Mīļgrāmatiņa". 

Ļaušanās

Uzdāvini sev šodien Ļaušanos. Ļauj visam plūst un virmot ap Tevi. Izbaudi to pilnā mērā! Smaidi un priecājies par katru šīs dienas mirkli. Ļauj, lai šodien līst lietus un Tevi samērcē. Ļauj, lai šodien snieg sniegs un Tavi mati greznojas sniegpārslām. Ļauj, lai šodien spīd saule un Tevi sasilda. Ļauj, lai pūš vējš un Tevi atbrīvo no visa liekā. Ļauj, lai Tavi mīļie Tevi samīļo. Ļauj, lai kāds uz Tevi dusmojas. Ļauj sev smaidīt, ļauj sev priecāties, ļauj sev sajust, ļauj atvērties savai sirdij un ļauj sev būt tādam, kāds Tu patiesībā esi. 

"Mīļgrāmatiņa". 

Debesīs dotais solījums

"Kādu vakaru viņi abi atkal bija uzkāpuši līdz būdai un iekūruši uguni. Ugunskurs klusām sprakšķinājās pa pagalēm un zariem, un Tajs ar Robertu bija tam apgūlušies katrs savā pusē. Viņi vēroja zvaigžņotās debesis un klusām sarunājās. Tajs reizēm lūdza Robertam, lai viņš pastāsta par ceļojumiem un zemēm, kur nācies būt, jo jauneklis neko daudz no pasaules nebija redzējis. Tas atsauca atmiņā kādus citus vakarus, kad sirms vīrs lielā, pustukšā telpā gribēja zināt to pašu. Robertam iesmeldzās pakrūtē, taču skumjas tikpat ātri, cik radās, izplēnēja sirsnības vējos, kas tagad mita viņa sirdī, kad tas pieskārās savām atmiņām. Bija pagājuši gadi, un viņš spēja par savu iepriekšējo dzīvi stāstīt gaiši un piepildīti. Kad pēc laiciņa iestājās klusums, Tajs pagriezās pret Robertu un brītiņu skatījās uz vīrieti otrpus ugunskuram.

– Tēvs man reiz teica, ka brāļa zobens tavās rokās esot dziedājis klusumā, – viņš ierunājās. – Es zinu, ka tie dzied tikai tiem, kuriem ir tīra sirds.

Roberts uzreiz neatbildēja, viņš nezināja, ko teikt.

– Mana sirds nav tīra, – viņš pēc mirkļa noteica.

– Zobens dziesma teica kaut ko citu, – Tajs piebilda, viņa ticība Robertam bija liela, un, dzirdot šos vārdus, vīrietis sāka apjaust, ko nozīmē šim jauneklim. Viņš pagriezās pret Taju un skatījās pretī. Uguns atblāzmojās acīs, padarot tās par tumšiem bezdibeņiem.

– Man nekad nav bijis brāļa. Es nezināju, kā tas ir... līdz šim, – un viņš apklusa. Tajs viegli pasmaidīja.

– Tas ir tieši tā, kā tagad, – viņš noteica, apgūlās uz muguras un skatījās zvaigznēs. – Man likās, ka es savu brāli esmu zaudējis uz mūžiem un nekad nespēju iedomāties, ka to jebkad atkal atgūšu. Es maldījos.

Kaut kur tālumā sakliedzās naktsputni, uguns lēnām dzisa, un pasauli ietina nakts miers, ļaujot atpūsties, lai pēc mirkļa tā atkal mostos jaunai dienai. Roberts vēl nespēja aizmigt, domājot par Taja teikto. Viņš reizēm iegāja istabā, kur atradās vīru zobeni, un ilgi stāvēja pretī Taja brāļa ierocim. Viņš juta nepārvaramu vēlmi to paņemt atkal rokās, bet nekad neuzdrošinājās to darīt.

– Vai nāksi man talkā? – pēkšņi kā no tāluma atnāca Taja balss, izraujot Robertu no pārdomām. – Izkalt manu zobenu, – Tajs turpināja.

– Man tas būtu liels gods, – pēc īsa klusuma mirkļa Roberts tumsā atbildēja, un viņam viegli trīcēja balss."

"Debesīs dotais solījums". 

Klusētājs #11

Tītenis ir skaists. Tikko dzimis, zaļš un maigs asniņš ar draisku, vijīgu galotnīti, kas tiecas pretī debesīm. Trauslums, ar kādu tas ierodas pasaulē, ir apbrīnojams. Tā priekšā jebkurš padodas. Tas pieglaužas maigi, jūtīgi, nevainīgi. Apvij vienu gredzenu, jo visi taču redz, ka tik vājš un sargājams ir šis radījums, sevišķi vēja priekšā. Lai tītenim būtu vieglāk, stiprākie atbalstam ļauj piespiesties savām mugurām.

Gredzens pēc gredzena… augstāk un augstāk, vijas un tiecas debesīs… Tie, kas deva atbalstu, vienubrīd sajūt, ka kļūst par smagu, taču tītenis pagriež pret viņu savu skaisto un dievīgo sejas ziedu, kuram daiļumā un maigumā nespēj līdzināties nekas uz šīs zemes, kam piemīt trauslums, kas atņem spēju domāt… Un atbalsts tiek ļauts. Gredzentiņš, vijumiņš, tinumiņš… Līdz stiprais ir satīts, sapīts un nosmacēts.

Un tā mēs visi. Varbūt pietiek?

"Klusētājs".