...
"Miera mirklis".
...
"Miera mirklis".
...
Patiesā atmošanās ir ļaušana sev lēkt tukšumā, līdzi nepaņemot neko un neko nezinot par nākamību.
"Miera mirklis".
Klusētājs #25
Baltais miera mirklis. Pēc ilgiem laikiem uzsniga sniegs, lai arī pavasaris jau dzina kokos sulas un zāles asnus laukā no zemes spēcīgi un neapturami. Pasaules pārdzimšanas haosā uz mirkli parādījās sniegs. Ļaujot atdzist sakaisušiem prātiem un norimt baiļu, šaubu un neziņas spriedzei. Saule glāsta un silda, baltais sniegs pasauli padara gaišāku, un pēkšņi viss šķiet vienkāršs un iespējams. Tur iekšā, dziļumos, veras ļaušanās un uzticēšanās. Dīvaini siltas un saviļņojumu raisošas sajūtas. Tagadnes mirklis. Miera mirklis, caur kuru rodas iespēja veidoties jauniem ceļiem un jaunām pasaulēm ikvienam. Siltums tavā iekšpasaulē, kas tevi piepildījis kā trauku līdz malām pilnu, tālāk līst pāri un izplatās ārpusē. Bez spēka, bez uzdevuma. Sev, savai ārējai realitātei. Un tev pasaules haosā iestājas klusums un baltais miera mirklis. Viss jau ir labi. Viss jau notiek.
"Klusētājs".
...
Visa tava esība ir ceļš izzināšanā. Līdz šim tu zināji to tikai vienā virzienā - piesātinātāk, pilnīgāk, tālāk un arvien dziļāk šajā realitātē. Līdz sevis paša aizmiršanas bezdibenis tevi gandrīz ierauj sevī. Bet pienāk mirklis, kad viss iespējamais, ko sniedz šī pasaule ir izzināts, un tad sākas tavs ceļš atpakaļ pie sevis. Ne vienmēr viegls, taču patiess un sajūtām bagāts. Ceļš mājup.
"Miera mirklis".
Palikt brīnumā
Zieds pie zieda, zars pie zara... Lūgšanas, sapņi, cerības... Piepildījums... Tik pasakaini skaisti! Tik spēcīgi un tīri! Radīšanas spēks laužas laukā no ikvienas dzīvas būtnes. Tas jaušams gaisā, tas virmo mūsos, tas ietrīsas katrā zāles stiebrā, katrā saules starā un ūdens lāsē..."
Patiesums
"Klusētājs".
...
Bite medainām kājām iekāpj ābeles ziedos un ābele viņai to ļauj, jo tā ir bites lūgšana. Ābele izplaukst ziedos, un tā ir viņas lūgšana. Zāle izaug sulīgā zaļumā pretī debesīm, strautiņš, burbuļojot, droši pārtop upē, kas dodas pretī jūrai, balti putni brīvi pārlido pasauli, saule to pārlej ar savu siltumu, modinot dzīvību... Ļaušanās savai esībai. Bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas. Caur rimtu mieru un patiesām sajūtām...
"Miera mirklis".
...
"Miera mirklis".
Sveces būtība
Sveces ir apbrīnojamas. Tās māca tagadnes
skaistumu un apzināšanos. Tās ir un dara to, kam radītas – būt un degt. Gan
manī, gan tevī ir tieši tāda svece, kas ilgi gaidījusi, kad to beidzot
atcerēsies. Tā neskrien un pasaulei neko nepierāda, tā necenšas izgaismot katru
istabas kaktu, lai cīnītos ar tumsu. Viņa nemaz necīnās. Tā ir. Klusi stāv un
deg. Un ikviens, kas atrodas tumšajā istabā, to redz. Ikviens var tai pieiet
klāt un būt blakus. Svece pati nekad klāt neies, tā nekad nededzinās, ja tikai
kāds neizdomās to aizskart. Tad vairs nekas nebūs kā iepriekš, kad varēja
vienkārši baudīt sveces mierpilno un skaisto gaismu.
Ja tevī ir tāda pati svece, bet
aizmirsusies un apdzisusi, tu vari atļaut tai aizdegties no manējās, un tāpēc
mana liesma nekļūs tumšāka, bet gan tumšajā istabā parādīsies vēl viena degoša
svece, un tālāk caur tevi - varbūt pat vairākas. Taču tā sevī ir jāsaudzē,
jāmīl un jālolo, lai liesma, kas nupat ir
apzināta, un tādēļ sākusi spīdēt spožāk, caurvējā nenodziest, kad daži pēc
gaismas skrienot, atstās istabas durvis vaļā.
Degošas sveces klātbūtne ikvienā cilvēkā ir
neaptverami skaista un tā vienmēr aicina mājās mīlestību.
Kristīne Muciniece
Pateicība
Sāc dienu ar Pateicību. Par visu. Par tagadni.
Par to, ka Tu esi. Par to, ka Tu esi tas, kas Tu esi. Par to, ka Tu elpo. Par
to, ka Tu dzīvo.
Ja Tev šajā brīdī iet grūti, pasakies
arī par to, par visu šķietami slikto un netaisnīgo Tavā dzīvē. Nebrīnies.
Vienkārši pasakies no Sirds. Tas ļaus atvērt durvis, kas neveras.
Tad turpini pateikties par visu gaišo
savā dzīvē. Par katru Tavu brīnišķīgo dzīves mirkli. Par to, ka Tev apkārt ik
mirkli ir tik brīnišķīgi cilvēki – Tavi mīļie. Par to, ka Tu dzīvo mierā. Par
to, ka Tev visa ir pietiekoši. Par to, ka Tu vari sapņot un piepildīt savus
sapņus. Par to, ka Zeme Tevi mīl un Tu mīli viņu. Par to, ka Tu dzīvo pasakainu
gaismas un mīlestības caurstrāvotu dzīvi.
Un savu dienu nobeidz ar Pateicību par to, ka Tev bija šī
diena.
"Mīļgrāmatiņa".
Klusētājs #7
"Ik mirkli jūrā piedzimst brīvs vilnis. Tas dodas
nezināmajā, tāpat kā katrs nākamais dzimušais, viens pakaļ otram, reizēm
satiekoties, reizēm tikai noskatoties otra virzībā. Dažreiz vilnis noglāsta
otram vilnim muguru. Citreiz tie noglāsta krastu, akmeni… Kādreiz arī cilvēku.
"Klusētājs".
...
Kādreiz dzīvē ir jāpiedzīvo arī spēcīgs lietus, lai savā kastes veida pasaulē cilvēks beidzot paceltu galvu un ieraudzītu, ka vāks tai nekad nav bijis.
"Miera mirklis".
Sevis Samīļošana
Viena no grūtāk izdarāmajām lietām pasaulē ir sevis samīļošana. Bet varbūt tomēr nav? Pamēģini šodien. Tiklīdz no rīta atver acis – domās samīļo sevi, pat neskatoties uz to, ko Tu redzi spogulī. Brokastis ēdot gribas uzrūkt visiem – samīļo sevi. Ceļā uz darbu gadās ķibeles, samīļo sevi. Par katru balto un melno mirkli visas dienas garumā - samīļo sevi! Par katru savu kļūdu un veiksmi - samīļo sevi. Apkārtējo domas nav svarīgas! Vienmēr samīļo sevi!
Tikai tad, kad Tu sevi iemīlēsi par
visu, kas Tu esi, Tu iegūsi sapratni par veselumu un tā neizmērojamo vērtību.
"Mīļgrāmatiņa" .
Klusētājs #8
"Klusētājs".
Debesīs dotais solījums
"– Aizmiršanā,
Tesa, ir visa nelaime. Tajā dzimst bailes par eksistenci, un tālāk tās rada
ļaunumu. Jo viss, kas ir apkārt, liekas apdraudējums pastāvēšanai. Šī spēle
kļūst īsta, tāpēc ka visi tic, ka tā ir īsta. Aizmiršana liek tam noticēt. Tad
kļūstam akli, kurli un nejūtīgi. Atdalījušies no sava pirmavota un aizmirsuši,
kur ir īstais spēks... Iekrituši izzināšanas spēlē, nezinām vairs ceļu
atpakaļ...
Sieviete sēdēja
un klusēja. Viņai nebija jautājumu un nevajadzēja arī atbildes. Tās jau bija
viņā. Mūra vārdi viens pakaļ otram slēdza vaļā tādas kā važas, kas viņas būtību
vēl turēja ciet, viņa juta, ka kļūst arvien brīvāka un vieglāka, smagās ķēdes
krīt un izzūd nebūtībā. Bieza migla, kas šķita viņu pavadām no neaizmirstamiem
laikiem, kļuva plānāka un caurredzamāka. Vakara blāzma aiz loga dzisa, un telpā
kļuva tumšs. No lielā pavarda nākošā uguns gaisma abu stāvu ēnas uz pretējās sienas
darīja kroplīgas, un tās šķietami mēdījās.
– Patiesība,
meit... patiesība ir tikai viena, un tā ir tevī. Neskrien un nemeklē, netērē ne
mirkli savas dzīves. Tā tev ir dota, lai to dzīvotu pilnu krūti. Bet
patiesība... Tā atnāk tad, kad to vairs nemeklē...
– Vai tu zini
savu patiesību? – Tesa klusu jautāja.
– Es?... – Mūrs
atkal ievilka elpu un silti pasmaidīja. Viņa tumšās acis palika dziļas un tieši
vērās sievietē. Šajā mirklī viņai likās, ka šo vīru pazīst cauri mūžībai un ir
pazinusi vienmēr. Cauri pasaulēm, kas bija dzimušas un dzisušas, tikušās un
šķīrušās, bet viņu esības ir stāvējušas pāri visam, vērojot un gaidot, kad tie
atcerēsies. – Es zinu. Bet tam nav nekādas nozīmes, – viņa sirsnība lija pār
Tesu kā tēva mīlestība līst pār tā bērnu, un viņai acīs saskrēja asaras. Viņa
sajutās maza, mazītiņa šī lielā vīra priekšā, kas to ieskāva savā mīlestībā un
deva patvērumu tajā. – Pārstāj, Tesa, pārstāj... – viņš smaidīja, – ... un
nemeklē... jo vairāk meklēsi, jo tālāk aizmaldīsies... Viss atnāks pats... Ar
pastāvošo mūs saista tikai viens solījums. Pārējam nav nekādas nozīmes... "
"Debesīs dotais solījums".
Klusums
Šis ir tas brīdis, kad Tev ir jānoliek malā Tava skrejošā ikdiena. Apstājies, ieklausies! Klusums. Atrodi vietu, kur neviens Tevi netraucē un vienkārši klausies Klusumā. Dziļā un gudrā Klusumā. Savā sirdī. Un šo mirkli atceries visu savu atlikušo mūžu, jo tas ir brīdis, kad Tu satiec SEVI...
"Mīļgrāmatiņa".
Ļaušanās
Uzdāvini sev šodien Ļaušanos. Ļauj visam plūst un virmot ap Tevi. Izbaudi to pilnā mērā! Smaidi un priecājies par katru šīs dienas mirkli. Ļauj, lai šodien līst lietus un Tevi samērcē. Ļauj, lai šodien snieg sniegs un Tavi mati greznojas sniegpārslām. Ļauj, lai šodien spīd saule un Tevi sasilda. Ļauj, lai pūš vējš un Tevi atbrīvo no visa liekā. Ļauj, lai Tavi mīļie Tevi samīļo. Ļauj, lai kāds uz Tevi dusmojas. Ļauj sev smaidīt, ļauj sev priecāties, ļauj sev sajust, ļauj atvērties savai sirdij un ļauj sev būt tādam, kāds Tu patiesībā esi.
"Mīļgrāmatiņa".
Debesīs dotais solījums
"Kādu vakaru viņi
abi atkal bija uzkāpuši līdz būdai un iekūruši uguni. Ugunskurs klusām
sprakšķinājās pa pagalēm un zariem, un Tajs ar Robertu bija tam apgūlušies
katrs savā pusē. Viņi vēroja zvaigžņotās debesis un klusām sarunājās. Tajs
reizēm lūdza Robertam, lai viņš pastāsta par ceļojumiem un zemēm, kur nācies
būt, jo jauneklis neko daudz no pasaules nebija redzējis. Tas atsauca atmiņā
kādus citus vakarus, kad sirms vīrs lielā, pustukšā telpā gribēja zināt to
pašu. Robertam iesmeldzās pakrūtē, taču skumjas tikpat ātri, cik radās,
izplēnēja sirsnības vējos, kas tagad mita viņa sirdī, kad tas pieskārās savām
atmiņām. Bija pagājuši gadi, un viņš spēja par savu iepriekšējo dzīvi stāstīt
gaiši un piepildīti. Kad pēc laiciņa iestājās klusums, Tajs pagriezās pret
Robertu un brītiņu skatījās uz vīrieti otrpus ugunskuram.
– Tēvs man reiz
teica, ka brāļa zobens tavās rokās esot dziedājis klusumā, – viņš ierunājās. –
Es zinu, ka tie dzied tikai tiem, kuriem ir tīra sirds.
Roberts uzreiz
neatbildēja, viņš nezināja, ko teikt.
– Mana sirds nav
tīra, – viņš pēc mirkļa noteica.
– Zobens dziesma
teica kaut ko citu, – Tajs piebilda, viņa ticība Robertam bija liela, un,
dzirdot šos vārdus, vīrietis sāka apjaust, ko nozīmē šim jauneklim. Viņš pagriezās
pret Taju un skatījās pretī. Uguns atblāzmojās acīs, padarot tās par tumšiem
bezdibeņiem.
– Man nekad nav
bijis brāļa. Es nezināju, kā tas ir... līdz šim, – un viņš apklusa. Tajs viegli
pasmaidīja.
– Tas ir tieši
tā, kā tagad, – viņš noteica, apgūlās uz muguras un skatījās zvaigznēs. – Man
likās, ka es savu brāli esmu zaudējis uz mūžiem un nekad nespēju iedomāties, ka
to jebkad atkal atgūšu. Es maldījos.
Kaut kur tālumā
sakliedzās naktsputni, uguns lēnām dzisa, un pasauli ietina nakts miers, ļaujot
atpūsties, lai pēc mirkļa tā atkal mostos jaunai dienai. Roberts vēl nespēja
aizmigt, domājot par Taja teikto. Viņš reizēm iegāja istabā, kur atradās vīru
zobeni, un ilgi stāvēja pretī Taja brāļa ierocim. Viņš juta nepārvaramu vēlmi
to paņemt atkal rokās, bet nekad neuzdrošinājās to darīt.
– Vai nāksi man
talkā? – pēkšņi kā no tāluma atnāca Taja balss, izraujot Robertu no pārdomām. –
Izkalt manu zobenu, – Tajs turpināja.
– Man tas būtu
liels gods, – pēc īsa klusuma mirkļa Roberts tumsā atbildēja, un viņam viegli
trīcēja balss."
"Debesīs dotais solījums".
Klusētājs #11
Tītenis ir skaists. Tikko dzimis, zaļš un maigs asniņš ar
draisku, vijīgu galotnīti, kas tiecas pretī debesīm. Trauslums, ar kādu tas
ierodas pasaulē, ir apbrīnojams. Tā priekšā jebkurš padodas. Tas pieglaužas
maigi, jūtīgi, nevainīgi. Apvij vienu gredzenu, jo visi taču redz, ka tik vājš
un sargājams ir šis radījums, sevišķi vēja priekšā. Lai tītenim būtu vieglāk,
stiprākie atbalstam ļauj piespiesties savām mugurām.
Gredzens pēc gredzena… augstāk un augstāk, vijas un tiecas debesīs… Tie, kas deva atbalstu, vienubrīd sajūt, ka kļūst par smagu, taču tītenis pagriež pret viņu savu skaisto un dievīgo sejas ziedu, kuram daiļumā un maigumā nespēj līdzināties nekas uz šīs zemes, kam piemīt trauslums, kas atņem spēju domāt… Un atbalsts tiek ļauts. Gredzentiņš, vijumiņš, tinumiņš… Līdz stiprais ir satīts, sapīts un nosmacēts.
Un tā mēs visi. Varbūt pietiek?
"Klusētājs".