...

Tītenis ir skaists. Tikko dzimis, zaļš un maigs asniņš ar draisku, vijīgu galotnīti, kas tiecas pretī debesīm. Trauslums, ar kādu tas ierodas pasaulē, ir apbrīnojams. Tā priekšā jebkurš padodas. Tas pieglaužas maigi, jūtīgi, nevainīgi. Apvij vienu gredzenu, jo visi taču redz, ka tik vājš un sargājams ir šis radījums, sevišķi vēja priekšā. Lai tītenim būtu vieglāk, stiprākie atbalstam ļauj piespiesties savām mugurām.

Gredzens pēc gredzena… augstāk un augstāk, vijas un tiecas debesīs… Tie, kas deva atbalstu, vienubrīd sajūt, ka kļūst par smagu, taču tītenis pagriež pret viņu savu skaisto un dievīgo sejas ziedu, kuram daiļumā un maigumā nespēj līdzināties nekas uz šīs zemes, kam piemīt trauslums, kas atņem spēju domāt… Un atbalsts tiek ļauts. Gredzentiņš, vijumiņš, tinumiņš… Līdz stiprais ir satīts, sapīts un nosmacēts.

Un tā mēs visi. Varbūt pietiek?

"Klusētājs" - #11