Debesīs dotais solījums
"Kādu vakaru viņi
abi atkal bija uzkāpuši līdz būdai un iekūruši uguni. Ugunskurs klusām
sprakšķinājās pa pagalēm un zariem, un Tajs ar Robertu bija tam apgūlušies
katrs savā pusē. Viņi vēroja zvaigžņotās debesis un klusām sarunājās. Tajs
reizēm lūdza Robertam, lai viņš pastāsta par ceļojumiem un zemēm, kur nācies
būt, jo jauneklis neko daudz no pasaules nebija redzējis. Tas atsauca atmiņā
kādus citus vakarus, kad sirms vīrs lielā, pustukšā telpā gribēja zināt to
pašu. Robertam iesmeldzās pakrūtē, taču skumjas tikpat ātri, cik radās,
izplēnēja sirsnības vējos, kas tagad mita viņa sirdī, kad tas pieskārās savām
atmiņām. Bija pagājuši gadi, un viņš spēja par savu iepriekšējo dzīvi stāstīt
gaiši un piepildīti. Kad pēc laiciņa iestājās klusums, Tajs pagriezās pret
Robertu un brītiņu skatījās uz vīrieti otrpus ugunskuram.
– Tēvs man reiz
teica, ka brāļa zobens tavās rokās esot dziedājis klusumā, – viņš ierunājās. –
Es zinu, ka tie dzied tikai tiem, kuriem ir tīra sirds.
Roberts uzreiz
neatbildēja, viņš nezināja, ko teikt.
– Mana sirds nav
tīra, – viņš pēc mirkļa noteica.
– Zobens dziesma
teica kaut ko citu, – Tajs piebilda, viņa ticība Robertam bija liela, un,
dzirdot šos vārdus, vīrietis sāka apjaust, ko nozīmē šim jauneklim. Viņš pagriezās
pret Taju un skatījās pretī. Uguns atblāzmojās acīs, padarot tās par tumšiem
bezdibeņiem.
– Man nekad nav
bijis brāļa. Es nezināju, kā tas ir... līdz šim, – un viņš apklusa. Tajs viegli
pasmaidīja.
– Tas ir tieši
tā, kā tagad, – viņš noteica, apgūlās uz muguras un skatījās zvaigznēs. – Man
likās, ka es savu brāli esmu zaudējis uz mūžiem un nekad nespēju iedomāties, ka
to jebkad atkal atgūšu. Es maldījos.
Kaut kur tālumā
sakliedzās naktsputni, uguns lēnām dzisa, un pasauli ietina nakts miers, ļaujot
atpūsties, lai pēc mirkļa tā atkal mostos jaunai dienai. Roberts vēl nespēja
aizmigt, domājot par Taja teikto. Viņš reizēm iegāja istabā, kur atradās vīru
zobeni, un ilgi stāvēja pretī Taja brāļa ierocim. Viņš juta nepārvaramu vēlmi
to paņemt atkal rokās, bet nekad neuzdrošinājās to darīt.
– Vai nāksi man
talkā? – pēkšņi kā no tāluma atnāca Taja balss, izraujot Robertu no pārdomām. –
Izkalt manu zobenu, – Tajs turpināja.
– Man tas būtu
liels gods, – pēc īsa klusuma mirkļa Roberts tumsā atbildēja, un viņam viegli
trīcēja balss."
"Debesīs dotais solījums".