Sveces būtība

Sveces ir apbrīnojamas. Tās māca tagadnes skaistumu un apzināšanos. Tās ir un dara to, kam radītas – būt un degt. Gan manī, gan tevī ir tieši tāda svece, kas ilgi gaidījusi, kad to beidzot atcerēsies. Tā neskrien un pasaulei neko nepierāda, tā necenšas izgaismot katru istabas kaktu, lai cīnītos ar tumsu. Viņa nemaz necīnās. Tā ir. Klusi stāv un deg. Un ikviens, kas atrodas tumšajā istabā, to redz. Ikviens var tai pieiet klāt un būt blakus. Svece pati nekad klāt neies, tā nekad nededzinās, ja tikai kāds neizdomās to aizskart. Tad vairs nekas nebūs kā iepriekš, kad varēja vienkārši baudīt sveces mierpilno un skaisto gaismu.

Ja tevī ir tāda pati svece, bet aizmirsusies un apdzisusi, tu vari atļaut tai aizdegties no manējās, un tāpēc mana liesma nekļūs tumšāka, bet gan tumšajā istabā parādīsies vēl viena degoša svece, un tālāk caur tevi - varbūt pat vairākas. Taču tā sevī ir jāsaudzē, jāmīl un jālolo, lai  liesma, kas nupat ir apzināta, un tādēļ sākusi spīdēt spožāk, caurvējā nenodziest, kad daži pēc gaismas skrienot, atstās istabas durvis vaļā.

Degošas sveces klātbūtne ikvienā cilvēkā ir neaptverami skaista un tā vienmēr aicina mājās mīlestību.

Kristīne Muciniece