...

Tu esi pārejoša parādība. Zibsnis. Šobrīd tu esi, pēc mirkļa tevis vairs nav. Krītošas zvaigznes mirdzošais mirklis. Paskaties, kā tās krīt augustā. Citu tik tikko var ieraudzīt. Tikai nojaust, ka tā ir bijusi, un nu tās vairs nav. Krita? Nekrita? Bija? Nebija?... Tikai nojausma.

Dažas krīt spoži uzliesmojot, uz īsu brītiņu ļaujot sevi ieraudzīt tumšajās samta debesīs. Tie, kas ierauga, ievēlas kaut ko sev, dziļi sirdī ar cerībām, ka reiz piepildīsies viņu sapnis.

Bet ir tādas, kuras krīt tik skaisti, ka aizraujas elpa un tādu tu neaizmirsīsi nekad. Vēl brītiņu pēc sevis tā atstāj spožu un zeltaini mirdzošu ceļu debesīs. Un tavās - klusētāja acīs, paliek tās mirdzošā atblāzma, kas sirdī ir modinājusi apzināšanos, ka tavā esībā viss jau ir piepildīts.

"Klusētājs" #12

Photo - by Pixabay - EvgeniT