...

Amanda sākumā nedroši, tad aizvien brīvāk sāka lēni pastaigāties starp akmeņiem. Neuzkrītoši viņa vēroja, ko darīs Žaks un Stefans. Žaks bija apstājies gandrīz mazākā apļa vidū, viņš apsēdās zemē un, salicis rokas kopā pret sirdi, atslēdzās no ārpasaules. Stefans lēni staigāja gar tumšajiem akmeņiem, likās, ka viņš neredz neko sev apkārt un ir nogrimis dziļās pārdomās. Amanda viņu vēroja un vienā mirklī saprata, ka nevar atrast savu īsto vietu, jo visu laiku domas un skatieni pievēršas Stefanam. Puisis bija apgājis gandrīz pilnu loku ap tumšajiem akmeņiem, tad, pagājis nedaudz nostāk, apstājās pie viena no lielajiem, gaišajiem sarkanīgas nokrāsas akmeņiem. Pēc maza brīža viņš apsēdās, atspiežot pret to muguru. Jauniešu acis sastapās, Stefans viegli uzsmaidīja Amandai un tad aizvēra acis. To redzot, viņai kļuva vieglāk, jo nu vairs neviens viņu nevēroja, un līdz ar to bija vieglāk atbrīvoties. Meitene turpināja pastaigāties gan pa apļu iekšpusi, gan ārpusi, sāka ieklausīties savās sajūtās un izprast tās. Tuvojoties apļu centram, viņa juta sevī iekšā vieglu trīsēšanu, savukārt attālinoties, tā kļuva vājāka, gandrīz nemanāma. Tas kļuva interesanti, un viņa mēģināja vēlreiz ieiet akmeņu apļa vidū un iznākt no tā. Sajūtas atkārtojās, un Amanda pārliecinājās, ka centrs viņu pievelk, un šī sajūta ir kā siltums, kā gaisma kaut kur dziļi sevī iekšā, ka tas ir kaut kas tik pazīstams, kā māju sajūta. Viņa vairs neizgāja no tumšo akmeņu apļa un turpināja lēni staigāt, ieklausoties sevī, un pamazām piemirsa, ka šeit atrodas arī Stefans un Žaks. 

Pašai nemanot, Amanda bija atradusi vietu, kur visa viņas būtība jutās labi. Viņa stāvēja un izbaudīja to, kas norisinājās viņā. Tās bija jaunas un neparastas, bet patīkamas sajūtas, neskatoties uz spiedienu pakausī un smagumu plecos. Acis aizvērās, sākumā iestājās absolūta tumsa. Tad aiz plakstiņiem acis meklēja, līdz atrada punktu, kurā varēja nomierināties, un tad visu ķermeni pamazām pārņēma miers. Elpošana kļuva vienmērīga, un tad Amanda ieraudzīja to pašu spožo gaismu, ko toreiz, kad atvēra kaklarotu. Gaisma bija aicinoša un silta, apkārtējā pasaule pazuda, nejuta arī pašas svaru un ķermeni, un viņai likās, ka karājas gaisā viegla kā pūciņa. Prātu pārņēma saviļņojoša laimes sajūta, tā bija tik stipra, ka gribējās vai raudāt aiz prieka. Sirdī ielija milzīgs siltums, likās, ka tā tūlīt pārplīsīs no pilnības sajūtas! Viss bija prieka pilns. Spēcīga enerģija un milzīgs spēks ienāca viņā. To gribējās vēl un vēl! Pēkšņi kāda roka viegli uzgūlās uz Amandas pleca un atgrieza viņu realitātē.

"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".