...

Tad Hronoss kopā ar savu svītu devās laukā no Lielās svinību zāles un pils. Lejā pie lielajām baltajām marmora kāpnēm gaidīja zirgi un kaujas rati, lai aizvestu viņus no Saules Vārtu pilsētas. Hronoss un lielākā daļa viņa vīru sakāpa mugurā zirgiem, atstājot ratos vietu priesterienēm. Kāds kareivis rūpējās, lai vietas pietiktu visiem, un pēdējos ratos ierādīja vietu Amandai un Stefanam.

Amanda jutās laimīga, ka brauc prom no bīstamās pilsētas un atgriežas Zinību templī, kas bija tikpat kā vienu soli no mājām. Prieku radīja arī tas, ka viņa tagad atradās blakus Stefanam, kas, viņu saņēmis aiz rokas, arī izskatījās atvieglots un laimīgs. Braucot pa ielām, Amanda skatījās uz greznajām ēkām, kanāliem un tiltiem, mēģinot to visu pēc iespējas spilgtāk saglabāt atmiņā. Saule rietēja, un atskatoties kalnā varēja redzēt valdnieka pili un Dievu templi, kas saules staros iekrāsojās dzeltenīgi oranži. Tuvojās pēdējā siena, un Stefans pēkšņi klusu ierunājās: 

– Vai tev nešķiet, ka mēs pamatīgi atpaliekam no pārējiem?

Amanda centās mierināt sevi un arī Stefanu, jo arī bija ievērojusi, ka viņu rati kļuvuši stipri lēnāki: 

– Domāju, ka viss ir labi. 

Bet jo viņi vairāk tuvojās pēdējiem vārtiem, jo zirgi kļuva lēnāki, un brīdī, kad viņi iebrauca vārtu arkā, vārti smagi aizvērās, un Amandas un Stefana rati palika pilsētā. Amanda juta, ka vēderā viss sagriežas. Kā no liela attāluma viņa dzirdēja Stefana balsi. 

– Uguns Dievu tempļa tornī ir izdzēsta. 

Amanda pagriezās pret Dievu templi un ieraudzīja, ka saules stari to iekrāsojuši sarkanu. Viņa ieķērās Stefana rokā un cieši skatījās viņam acīs. 

– Kas tagad būs? – viņa bez skaņas jautāja.

"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".