...
Ik pa laikam tu nomirsti. Nekur neejot, neko nepametot. Kāda daļa tevis nomirst, pārvēršas. Tādas kā mazās nomiršanas. Un katra tā ir atļauja piedzimt kaut kam jaunam sevī. Pat ne īsti piedzimt, bet drīzāk atkailināt savu patiesību. Tur jau nav nekā jauna. Iespēja caur šo notikumu panākties par soli pretī sev. Atpakaļ pie savas īstās būtības. Tur nav nekā veca, vai jauna. Tīra tagadne, tīrs patiesums un skaistums.
Caur aizmiršanu un pazušanu drāmas spēlē, tajos atklāsmes brīžos tikai šķiet, ka tas ir kas jauns. Smieklīgi. Pats sevi esi ielicis aizmiršanā un tagad brīnies. Veries patiesībā it kā no jauna, taču iekšēji zini, ka tas viss ir pazīstams. Tik pazīstams, it kā tu atgrieztos mājās.
Šķiet, ka šīs nomiršanas rada haosu, nestabilitāti, taču tā atpazītā māju sajūta lēnām dzen saknes - dziļas un spēcīgas, radot pavisam citu stabilitāti tavas būtības dziļumos. Dzīvu, miera pilnu...
Bet šoreiz tā vairs nav mazā nomiršana. To jau ir bijis gana, nu ir laiks kaut kam daudz lielākam. Kad nomirst ne tikai drāmas spēle tevī, bet arī laiks un apkārtējā pasaule, kādu to zināji līdz šim. Un tas viss nomirst iekšpusē, ne tur ārpusē. Norimst un nomirst. Tikmēr atcerēšanās dzen savas saknes un asnus cauri visam, ko tu šobrīd piedzīvo. Tādus zeltainus, siltus un mirdzošus. Tik pazīstamus! Bet nevar teikt, ka ir viegli. Pāri visam tavs taisnais prāts rada nenormālu troksni. Tas ir histērijā un panikā. Izmet šaubu un baiļu tīklus un mēģina vēl tevī notiekošo noķert, sasmelt, saglabāt iepriekšējā formā. Cauri tam visam ir grūti ieraudzīt, sadzirdēt un sajust to patiesību, kas lēnām veras un aicina atgriezties mājās. Savas sirds čukstus.
Katrā nelielajā nomiršanas reizē to var dzirdēt arvien tuvāk un tuvāk, skaidrāk un izteiktāk. Ja vien atļauj... Taču šoreiz ir daudz grūtāk sadzirdēt, šķiet, ka tā ir apklususi pavisam. Tu esi viens. Un tam gandrīz izdodas...
Bet tas plaukstošo asnu zeltainums ik pa laikam uzmirdz un liek atgriezties, vai vismaz pagriezt skatu uz savu iekšpasauli, kur kaut uz mirkli, bet vari ievilkt elpu un ļauties. Ļauties sev īstajam. Un tas jau ir daudz. Ar to šobrīd pietiek.
"Klusētājs" #15
