...

3. janvāris, 2024 pl. 19:14

Iemācies novērtēt to, kas ir... Vai cilvēks to vispār prot? Laikam jau nē. Visticamāk uzmanība nepārtraukti vēršas tajā virzienā, kurā trūkst, kurā nepietiek, kurā tu esi upuris drāmas spēlē. Kāpēc? Kurā brīdī tas sākās, kāpēc tas sākās? Pat nepamanīji... Un pēkšņi tu atjēdzies kā šaurā koridorā bez logiem, bez durvīm, knapi spēj apgriezties ap savu asi. Un trūkst un nepietiek, nav prieka, nav piepildījuma... Nav arī spēka no šī koridora izkļūt. Taču tas kaut kad apnīk, un, galvenais, ka tu skaidri apzinies, ka neviens no tā tevi neizglābs. Neviens! Nav neviena cita! Esi tikai tu un pats sevi tajā iesprostojis.

Šķiet, ka pat daba tam pielāgojas, pasaule kopumā. Viss sasprūdis šaurajā ejā... Visa pasaule tajā, un, jo šaurāka telpa, saspiests jūtas arī ķermenis. Stīvs un saspringts. Gandrīz nav iespējams atcerēties, kad tas ir bijis mājīgs tev pašam. Vai vispār ir bijis?

Laukā līst. Skaisti, vienmērīgi, spēcīgi. Mirklis baudīšanai. Pēc ilgiem laikiem ir iespējams sevi nolikt baudīt. Liekas, ka šo lietu sen jau vajadzēja. Vājprātīgi vajadzēja! Un negaisu un vētru arī. Visu laiku nepārtraukts karstums - laukā, dabā, apkārtnē un pašā. Kā tuksnesis izkaltis un neprātīgi sausi karsts, neauglīgs un nedzīvs - tāda pasaule jau kādu laiku. Šaura, sausa un karsta. Dedzinoša. Šķiet, ka tu izdegsi no iekšpuses. Lai viss izdeg un tad ej lietū! Tev to vajag, tas ir tavs lietus, tava atdzeršanās. Ļauj sev salīt... Basām pēdām sajūti zāles miklumu, zemes siltumu, asumus un nelīdzenumus, zariņus un maigu zāles pieskārienu. Sadzirdi lietu, tā šalkoņu lielo koku lapotnēs. Kāda maģiska skaņa. Atvēršanās un pārdzimšanas skaņa. Tā skan atvēršanās un pārdzimšanas beigas. Kaut kas ir noticis. Kaut kas ir mainījies uz neatgriešanos. Vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atvēries. Taču, dzirdēt lietus šalkoņu koku lapās ir kā zīme, kā atgādinājums, ka kaut kas ir noticis. Kāds milzu posms tavā dzīvē ir beidzies. Nav pat svarīgi kāds, cik liels... Tam vispār nav nekādas nozīmes! Nozīme ir tikai šim mirklim, kurā tu dzirdi lietu - veldzējošu un modinošu.

Pēc tam aizver acis un izšķīsti pateicībā. Par to, ka piecēlies, izgāji laukā un ļāvi sev to piedzīvot - sajust, kā lietus veldzē un modina maņas un sajūtas, ķermeni, kā galva kļūst vieglāka un atlaižas saspringums tevī. Protams, ka tā nav pilnība. Tā nav, tas būtu melots, ja to apgalvotu, taču ir citādi. Ir sākts just, kaut nedaudz, bet tu atkal esi ieraudzījis lietus lāšu skaistumu priežu garo skuju galos, lapu mirdzošo zaļumu, kad tās nomazgātas tīras no ceļa putekļiem, šūpojas lietus radītajā līganumā, bez vēja klātbūtnes. Tik svēts brīdis. Un gribas vēl un vēl, dziļāk un spēcīgāk, sajust un dzīvot, elpot un būt. Mazs solis pretī sev, tik liels kā bezgalība, kā mūžība...

"Klusētājs" #18