...

Neturi ciet savu sirdi. Tu pats jūti, ka pieliek arvien grūtāk un grūtāk. Tava sirds aizvēršana rauj līdzi visu ķermeni. Muguru, galvu, sprandu… visu tavu cilvēka ķermeni, katru šūnu tajā, viss aizveras, saraujas un sāp. Ne jau no pasaules tu aizveries un noslēpies. Tu slēpies no sevis, no savas gaismas, no sava lieluma un unikalitātes. Tevī ir tik daudz, tu esi tik liels, tik apbrīnojams. Tevī ir tik daudz dzīvības, tīruma, radīšanas potenciālu, neaptveramā daudzumā mīlestības un gaišuma. Neturi to visu ieslēgtu un noglabātu. Laid laukā. Atveries sev! Nedomā par to, kur to likt, kam dot. Ir laiks beidzot sev. Dari priekš sevis, radi mīlestībā sev. Esi vienkārši sev. Peldini sevi tajā un tas, kas pārlīs pāri malām – aizies kādam, kam tas vajadzīgs visvairāk.

Lai ko tu domā par sevi, tu esi unikāls, un nav otra tāda cilvēka pasaulē. Neviens cits tevi nevar aizēnot, jo absolūti visām gaismām ir vieta šajā pasaulē. Tikai staro un elpo, un ļauj sirdij vērties priekš sevis. Un tad peldies tajā, ienirsti un piesātinies. Es jau esmu tur un viss priekš tevis ir sagatavots. Tikai atļauj sev saņemt.

"Dvēseles čuksti cilvēkam #19"