...

Kad “Debesīs dotais solījums” bija pabeigts, es ilgi dzīvoju stāsta pēcgaršā un likās, ka viss ir uzrakstīts, stāsts ir izstāstīts. Taču kādu dienu, krietnu laiku vēlāk, kāpjot lejā no kalna, vēros okeānā un ieraudzīju tālumā salu, un ļoti labi atceros, kā iekšā viss nodrebēja un ķermenis pārklājās ar zosādu – jo sapratu, ka nekas nav beidzies. Tēli manī ir dzīvi un tie vēlas turpināties. Manī iezagās bailes. Jau rakstot pirmo grāmatu, zināju, ka tas nav vienkāršs stāsts, bet kaut kas daudz dziļāks, iestiepjoties tālu aiz man izprotamā un vārdos izrakstāmā, tikai izdzīvojams sevī. Tajā mirklī, kalnā, sajūtu plašums atvērās neaprakstāmi liels un pagāja laiks, līdz spēju to iedzīvināt vārdos. Otrā grāmata “Izvēle” nu ir uzrakstīta, un stāsts tik un tā nelaiž mani vaļā, un turpinās manī, kamēr nebūs izstāstījies pats – kā vēlas – nākamā grāmatā, citās šķautnēs un formās, ne tikai vienā plaknē uz papīra. Tāpēc daži gabaliņi no otrās grāmatas kopā ar manu meitu Ievu Mucinieci pārtop vizuālos sajūtu ceļojumos. Viss taču ir daudzdimensionāls, un sajūtu pasaule ir dziļāka par okeānu :)

Izbaudi!