Par mani

Es esmu ceļinieks laikā, telpā un izzināšanā. Kā ikviens. Un katram mums šajā ceļojumā ir paņemta līdzi ceļamaize, kas dod piepildījumu pašam, un kurā mēs varam dalīties arī ar citiem. Man tā ir rakstīšana. Maza meitene būdama es to ļoti labi apzinājos, bet ceļš izmeta līkumu daudzu gadu garumā, un tam vēlreiz noticēju tikai tad, kad dzīve sagriezās ar kājām gaisā, piespieda apstāties un ieklausīties sevī. Tad to sadzirdēju atkal - sirdsbalsi, kas klusām mudināja rakstīt. Es paņēmu rokā pildspalvu un... mana pasaule pārvērtās. Atnāca stāsti, kas pārtapa grāmatās un devās pasaulē. Reizēm caur mani atnāk kāda sajūtu pastaiga sevī, kas pārtop klausāmā miera meditācijā.  Un  es esmu no sirds pateicīga un gandarīta, ja kaut mazs gabaliņš no tā visa kādam citam ceļiniekam ir noderējis viņa ceļā.

Par grāmatām

Katra mana grāmata ir radusies kādā noteiktā dzīves ceļa posmā, izejot cauri pieredzēm, kuras lika meklēt un izprast pasaules lietu kārtību un manu klātbūtni tajā. Caur katru no tām atvērās cits apziņas plašums un tā radās iespēja visu redzēt citādi. Es varu rakstīt tikai par to, ko izdzīvoju sevī, ko atrodu un atceros par sevi. Tāds kā atcerēšanās ceļš, kurš ved pie apzināšanās par to, kas es patiesībā esmu. Visas šīs atziņas manī pārvēršas stāstos un tos es izjūtu sevī tūkstošiem dažādās sajūtu gradācijās, kuras nav iespējams izrunāt, taču caur manu roku tie spēj iegūt formu un pārlieties uz papīra. Tajos brīžos es esmu vairs tikai instruments savas esības rokās, tad ir tikai ļaušanās mirklim un plūdumam. Reizēm ir jāpaiet laikam, līdz esmu gatava nākamo stāstu  izrakstīt šajā pusē. Reizēm tos ilgi auklēju sevī, tie manī dzīvo kā fantastiskas filmas, piesātinātas ar skaistumu un dzīvību, ļaujot katra tēla izjūtas līdz kaulam piedzīvot sevī. Un tikai tad, kad beidzot esmu pati atkal pietiekami paplašinājusies, stāsti var piedzimt. Ar katru nākamo grāmatu viss kļūst tīrāks un skaidrāks manī. Es nesaku, ka šis ceļš ir viegls, taču katrs solis tajā ir svētības pilns, ļaujot pietuvoties manai patiesībai par mani pašu.

Es zinu, ka manas grāmatas ir citādas, tās atšķiras. Šobrīd apzinos, ka tajās starp vārdiem un rindiņām ir milzu klusuma telpa, kurā katrs, kam ir nepieciešams, var sajust un pieskarties sev. Sajust tajā to, kas ievibrējas kā stīgas – par paša atcerēšanos un savu patiesību. Un šīs sajūtas ved mājās… tur, kur tu esi tas, kas tu esi. Bez maskām, bez piesaistēm, bez lomu spēlēm – tikai tu pats. Katram ir savs laiks un savs unikālais ceļš. Manējais ved cauri šādām sajūtām un piepildījumiem caur stāstiem, kas rodas manī. Taču mirkļi, kad mēs satiekamies grāmatu lappusēs, ir brīnumaini skaisti, un, kaut arī mēs tiekamies tikai caur stāstiem, es izbaudu katru šo satikšanos.

Par sajūtu dienasgrāmatu

Viss ir tik ļoti izmainījies manī un turpina mainīties katrā nākamajā mirklī. Reizēm nav iespējams pat atcerēties, kas katrā no šiem brīžiem notika manī, reizēm ir grūti saprast kas tajos esmu, kāda esmu. Tāpēc kādus divus gadus atpakaļ sāku pierakstīt ko jūtu sevī – par izdzīvotajiem mirkļiem, par sajūtām, par pārtapšanu, par atgriešanos, par atcerēšanos… par dvēseles čukstiem… Nezinu, ko reiz ieraudzīšu, vai izlasīšu šajās rindās, bet tam šobrīd nav nekādas nozīmes. Es vienkārši iepazīstu no jauna šo svešinieci, kura raksta šīs rindas. Man nemaz nav citu variantu, ja vēlos ar šo cilvēku vēl kādu laiku būt ceļā, man tas ir jāiepazīst. Bet varbūt vienkārši jāatceras. Jāatceras, kas esmu.

Kādu laiku domāju, ko darīšu ar šo dienasgrāmatu. Varbūt kādreiz tā iegūs grāmatas apveidu, varbūt ne. Bet šobrīd iekšēji jūtu, ka lēnām varu to atvērt šeit, savā pasaulē, varbūt Tev tas noder. Man nav ne jausmas, kā tā šeit veidosies, cik bieži un kādā formātā būs ieraksti, vienkārši ļaujos sajūtām. Tas arī pagaidām viss.