Mana pasaule ir dziļa kā okeāns. Tajā var noslīkt un var arī dzīvot… Cilvēks.

Nesaki, nesaki nevienam neko. Nav nekādas vajadzības. Tāpat neviens nespēs tavu pasauli ieraudzīt tajā okeāna plašumā, kurā tu pats esi, radi un pēc tam izdzīvo savu radīto. Tās visas ir tikai sajūtas tev. Tava pasaule, tavi dziļumi un tavs radītais. Un galu galā, lai katrs meklē savus okeānus un savus dziļumus. Tev ir tikai tavējie un tiem citiem ir tikai viņējie. Skaisti, vai ne? Pasakaini, neaptverami skaisti. Un arī tajos mirkļos, kad uz īsu brīdi notiek šī saskaršanās – arī tas ir skaisti. Lai ko citi jutīs un domās, tā būs tikai viņu saskarsmes brīžu apzināšanās. Tas, kā viņi to aptvers caur savu apziņas lielumu, šķautni. Tikai viņu spēja projicēt savas nepieciešamības. Ne tavas.

Esi savos dziļumos, mīli beidzot savus okeānus, savu pasauli, ko tu sajūti un apskauj savā sirdī. Tikai caur to tu tajā nonāc, esi un piepildies. Nekā citādi. Nav citu ceļu, citu iespēju. Un tikai tu nosaki kurā brīdī tu atveries tai. Pat ne es. Es tikai esmu un mīlu tevi. Tas ir arī viss. Tagad ir tava kārta ne tikai saņemt manu mīlestību, bet atvērties tai, ļaut tai ieplūst katrā tavā šūnā, katrā tavas būtnes daļā un mīlēt sevi par visu, kas tu esi – pasaule, tik dziļa kā okeāns...  Dvēseles čuksts cilvēkam

10.10.2024.