...

Šodien ir sajūta, it kā man būtu uzgūlies kaut kas tik smags kā lācis. Miegains, smags lācis. Šobrīd galīgi nav pamata nekādiem smagumiem, bet it kā bremzēta pasaules uztvere ir klātesoša katrā šī rīta solī. Plaksti šķiet biezi un gribās gulēt. Brīnos par cilvēkiem, kuri šobrīd var skaļi čalot, darīt smagus darbus. Aiz kafejnīcas loga kāds vīrs bruģē ietvi, cits ar ķerru ved granti. Tie abi vīri tagad man šķiet kā no blakus realitātes, nereāli cilvēki aiz loga steidzas garām – katrs savā pasaulē un spēlē. Sēžu un vēroju. Neko citu šorīt nespēju – tikai būt vērotājs, kurš brīnās par to, kas notiek aiz loga. Nekam citam manī nav spēka. Un tā ir labi. Man ar to šajā rītā pietiek.

Netālu stāv tantiņa ar tulpju un narcišu pušķiem. Skaistas, košas krāsas. Vilina no manis smaidu. Gribas smaidīt. Jaunieši iegrimuši telefonu dziļumos, pat nepaceļ galvas šo krāsu virzienā. Man nav spēka pacelt rokā pat telefonu, kur nu vēl kaut ko ar to darīt. Ir labi šajā lāča smagumā un mierā. Dīvains tāds lāča miers. Savādi to sajust katrā manā šūnā šajā brīdī. Sen tā nav bijis. Mācos to nenoraidīt. Zinu, ka pēc brīža būs atkal citādi.

Tantiņas ziedu krāsu mirklis jau izrāva smaidu, un tas nozīmē, ka tas jau ir izmainījis nākamību. Lāči arī mēdz smaidīt, neskatoties uz ziemas miegu. Varbūt tie smaida arī miegā? Kas to lai zina. Es šobrīd smaidu un nespēju vairs nomierināties. Varbūt izskatos dumji. Sēžu, rakstu un smaidu rīta agrumā gandrīz tukšā kafejnīcā, remdenu kafiju dzerot un baudot aveņu kūku. Lāčiem garšo avenes…

Patiesībā gribēju rakstīt pavisam kaut ko citu…

31.01.2025.