...

Sajust. Sajust sevi. Ne tikai cilvēku, bet sevi visu ārpus, tālu aiz cilvēka. Visu savu lielumu izgaršot cauri visām iespējamām maņām. Tām ārpuscilvēciskajām. Un tad ielaist to sevī – cilvēkā, šeit. Tieši te. Ļaut, lai cilvēka ķermenis notirpst trīsās un izbrīnā, un cilvēks pats šokā atkāpjas. Lai apjukums ir tik liels, ka šis prātam neaptveramais un skaistais beidzot spēj pārlieties un pārpludināt katru tavu cilvēka realitātes stūrīti, izspiežot no tās visus mēslus un muļķības, bailes un ierobežojumus. Lai plūst atcerēšanās un brīvas sajūtas, bez vajadzības tās saprast un izskaidrot.

Ko tas dos cilvēkam? Tev? Visu un neko. Apjukumu un piepildījumu. Un beidzot kaut ko, ko tu nespēsi pastāstīt citiem, tikai izdzīvot kā brīvo kritienu tukšumā kaut kur starp debesīm un zemi baudījumā, kādu tu nekad neesi ļāvis sev piedzīvot. Tu vēlēsies vēl. Bet jo vairāk vēlēsies, jo nekad to nesasniegsi. Un varbūt tad tu iemācīsies norimt un apklust sevī. Varbūt tad tu apzināsies, ko nozīmē atcerēties un nevēlēties. Kā ir sajust... Dvēseles čuksts cilvēkam.

12.11.2024.