...

Šodien manī ir savāds ārpuscilvēcisks miers. Pieņemšana? Nezinu. Nē, it kā nav, bet tomēr kaut kas vairāk. Kārtējā izlīdzināšanās ar to, kas esmu šobrīd un to, kas ārpus, tālu aiz manām apzinātajām robežām. It kā beidzot būtu izspraukusies cauri pudeles kaklam un tikusi brīvībā. Bet nav tās cilvēciskotās sajūtas par brīvību, kad tu lēkā no prieka, elpo ar pilnu krūti un nespēj atelpoties, nejēgā priecājoties un mēģinot visiem to izkliegt. Nav nekā no tā. Vienkārši iekšēji zini, ka esi laukā un ar to pietiek. Man ar to šobrīd pietiek. Nav ne labi, ne slikti. Ir cits paplašinājums atkal sevī un nezinu tieši neko, ko ar to darīt. Iekšēji kņudinās tāda kā priekšgarša par nākamību, bet šoreiz pat negribas neko cerēt vai iedomāties, kas būs. Viss ir daudz dziļāk, plašāk un citādi. Tā nav bijis iepriekš. Ir miers, ir paplašinājums, un ir zināšana, ka viss būs pilnīgi atšķirīgi no tā, kā bijis līdz šim. Tāpēc nav jēgas domāt, jo mans ierobežotais cilvēka prāts ir tikai spējīgs mani iedzīt atpakaļ pudelē. Vai es to gribu? Noteikti vairs nē. Pietiek.

28.12.2024.