...

Šobrīd manī ir sajūta, ka lēnām sāk zust kāda robežlīnija, kura ieslēdza sevī milzīgu manas dzīves posmu. Tā turēja mani vēl tādā kā ierobežojumā, kas daudzus gadus likās pašsaprotams, pat īsti neredzams, varbūt tikai jūtams. Es pilnībā apzinos, ka tajā es sevi turēju pati, bet tāds bija šīs spēles scenārijs, es vienkārši spēlēju sev atvēlēto lomu un biju tajā izcila. Skan pašlepni, bet vienkārši zinu, ka tā ir. Kā mēs visi – nepārspējamie Zemes teātra aktieri. Aizrautīgi spēlējam šo izrādi, izbaudot saspēles garšu visās tajās sajūtu gradācijās, kādas šīs lomas un stāsti vien spēj sniegt. Un pēkšņi viss ir beidzies – manā priekšā ir palikusi vairs tikai gaismas apspīdēta vieta uz skatuves, kas ir tukša. Es, kā cilvēks, pat nespēju nojaust, kādas izvēles ir pieņēmusi dvēsele man pretī, pirms tā uzkāpa uz šī spēles laukuma, kļūstot man par to, kas bija daudzus gadus, kopš es ienācu šajā pasaulē – atbalstu, palīgu dzīves mācībās un mīlestību. Nav iespējams zināt šīs izvēles no manas vietas uz skatuves, kamēr vien esam šajā saspēlē. Lai cik es būtu apzināta, es nekad nezināšu otra ceļu tajā lielajā plānā. Tikai savu. Tikai to lomu, ko esmu izvēlējusies spēlēt pati, un tos brīžus, kuros saskarās mūsu ceļi. Bet kaut kāda iemesla pēc tas bija vajadzīgs, un tieši tā, kā notika. Un, visticamāk, ja zinātu, kā viss beigsies, neviens nekad neiesaistītos šajā izrādē, lai izvairītos no sāpēm un skumjām, kas izrādes galā ir jāpiedzīvo.

Tagad uz spoži izgaismotās skatuves ir pēkšņi tukšums. Ir liels apjukums un skumjas. Taču šo spēli esmu jau reiz spēlējusi un zinu, ka šis ir ieguvuma brīdis. Lai cik tas nebūtu sāpīgs. Manī ir atvēries cita veida piepildījums. Cilvēks aizejot nekad neatstāj tukšumu, bet vienmēr atstāj piepildījumu otrā. Tikai to ieraudzīt, sajust un novērtēt, pieņemt kā dāvinājumu, par kuru nav nekā lielāka un skaistāka šajā pieredzē. To visu saredzēt ir katra paša izvēle. Jā, nekas vairs nebūs tā, kā bija iepriekš, tas vairs nav iespējams. Un es nekad vairs nebūšu tā pati, kas biju vakar. Šodien es esmu cita. Iespējams mana spēja izteikt savas sajūtas mainīsies līdz ar šo piedzīvoto. Iespējams, šodien es pierakstu savas izjūtas jau citādi, jo kaut kur manos dziļumos sāk dīgt sīks asniņš, kam ir iespēja izaugt par neaptveramu brīvību, jo vēl viens stāsts uz Zemes ir izdzīvots un atbrīvots, atstājot aiz sevis tikai tīru gaismas nospiedumu manī. Un tas ir mans ieguvums šajā pieredzē.

Liekas, ka to visu apzinoties, es stāvu uz skatuves malas un manā priekšā atveras plašumi un dziļumi, kādus es iepriekš nebiju spējīga aptvert. Vienkārši vēl nebija laiks. Teātra izrāde bija jānospēlē līdz galam un jāļauj tai izšķīst gaismā. Taču tās vērtību es izprotu tikai tad, kad tā ir beigusies. Tad es ieraugu, kas paliek. Un tajā, kas paliek rodas vieta jauniem stāstiem – maniem stāstiem, pilniem ar atcerēšanos par to, kas es esmu un kāda es esmu patiesībā. Līdz šim es uz sevi skatījos caur šīs lugas kopējo prizmu, tagad es varu izvēlēties šo skatuvi atstāt. Es varu izvēlēties izstāstīties pati, bez skatuves, bez lomas, bez skatītājiem. Un tas ir viss, kas man ir vajadzīgs.

25.11.2025.