...

“Izvēle” stāv man priekšā uz palodzes. Uzrakstīta, izdota, ieguvusi savu fizisko veidolu. Vasaras beigās sajutu spēcīgu vēlmi to pabeigt. Kad pieķēros, katrs vārds un notikums stāstā dzina nākamos. Es nesapratu, kāpēc ir tāda steiga manī. Gribējās pēc iespējas ātrāk to pabeigt un tikpat ātri dabūt vākos. Ja godīgi, es pat nesapratu, nespēju izsekot visam līdzi, tikai atjēdzos kā no sapņa, kad kastes ar gatavajām grāmatām atradās manā priekšā un es pakoju tās vaļā…

Tagad es skaidrāk, kā jebkad saprotu, ka es neapzināti sevi steidzināju, jo sirdī jutu kādu priekšnojautu par neizbēgamām izmaiņām. Es tās nespēju nodefinēt, vai ielikt kādos vārdos, lai saprastu. Tikpat straujš un spēcīgs šoreiz bija mans ceļojums uz okeānu. Grāmatu kastes bija atvērtas un pēc dažām dienām es jau biju tur. Šoreiz piedzīvotais sajūtās bija neaptverami dziļš un jaudīgs. Vienīgais, ko es varēju, vienkārši ļauties notiekošajam ar savādu priekšnojautu pakausī. Un viss, ko pieredzēju – savā lielumā likās, ka samals mani kā graudu starp dzirnakmeņiem. Dabas varenība atvērās, kā nekad iepriekš, dāvājot iespēju izbaudīt vētru okeāna krastā par kādu biju sapņojusi daudzus gadus, kad vējš gāž no kājām, vienlaikus izpūšot no galvas jebkuras sīkākās domu paliekas. Traks brauciens bangojošā okeānā ar sīku kuģīti – kā tupeli, uz salu, kas mani ar milzu spēku vilina katru reizi, kad vien to tālumā redzu. Zaļie pakalni, sākuši iekrāsoties rūsgani, sauca tikt to galotnēs un tiem pāri, ļaujot izjust fizisku nogurumu, kas ir saldāks par miegu… Kāzas pilī, kurās nebiju aicināta, bet varēju būt nejauši klātesoša, dzert tēju siltiem koka paneļiem izdarinātā lasītavā ar lieliem logiem, pa kuriem skatam pavērās pasakains pils parks ar milzu kokiem, un dzirdēt katru vārdu, ko jaunie cilvēki solīja viens otram… Bet pāri visam nenogurstošā un neatņemamā akmeņu čirkstēšana zem manu zābaku zolēm. Tas viss savā intensitātē šoreiz pārspēja visas manas iepriekšējās tikšanās ar okeānu un smaragdzaļajiem kalniem, un es skaidri varēju sevī sajust to krakšķi ar ko pārplīsa nākamā čaula manī… Un šī bija pirmā reize, kad visu ceļu uz lidostu es raudāju kā nekad agrāk – absolūtā tīrumā un dzidrumā. Es jutu, ka kaut ko milzīgu esmu zaudējusi un neaptverami lielu ieguvusi reizē. Tikai nebija ne jausmas – ko.

Tagad es zinu. Man bija jāpabeidz grāmata tieši tagad. Man bija jāsaplīst tūkstoš gabalos tieši tagad. Īsu brīdi pirms manā priekšā uz dzīves skatuves paliek vairs tikai gaisma, vietā, kur stāvēja mans tētis. Citādi nevarēja. Šo mirkli man bija jāsatiek tieši tādai. Atvērtai un paplašinātai. Bet grāmatu viņš satika, tikai nepaspēja izlasīt, kamēr atradās šajā pusē. Tagad viņa stāsts šajā pasaulē ir izstāstīts, bet manējo mēs vakaros lasīsim savādāk, viņam skatoties man pār plecu un esot kopā starp vārdiem un rindiņām tajā. Un ar to apzināšanos šobrīd pietiek.

26.11.2025.