...

Stāsts nekad nav bijis par tavas dzīves sakārtošanu, vai atteikšanos no tās. Tas vienmēr ir bijis par atcerēšanos un atgriešanos. Savā klusumā un mājās. Un tad no šī punkta izmainās visa tava pasaule. Viss sākas tevī un tur arī beidzas. Tu esi kā bāka un projektors vienlaikus. Tikai daudzdimensionāls. Tomēr šajā procesā piedalās ne tikai gaisma un spēja projicēt. Ir vēl tikpat svarīgas lietas, kas kopā dod iespēju radīt. Un tā ir tava enerģija un tumsa un tavas apziņas klātbūtne.

Tavai enerģijai nepiemīt ne grama spēka, tāpat kā tavai tumsai. Tava enerģija vienmēr ir klātesoša tumsā – inertā telpā, sauksim to tā. Taču tā nav tukša, bet gan piepildīta ar taviem potenciāliem. Miljoniem, miljardiem dažādu iespēju radīt. Un arī tumsa ir tikai cilvēciskots jēdziens šai telpai. Trūkst šobrīd tikai tava apzināšanās. Tu stāvi uz sliekšņa, durvis ir atvērtas. Tu pats tās esi atvēris, kaut gan, patiesībā, tās nekad nav bijušas aizvērtas. Tikai pagriezta mugura un aizmirsies. Aizmirsies, kas tu esi. Nemanot, šobrīd bāka ir sākusi spīdēt spožāk, jo tu stāvi durvju ejā, pagriezies māju virzienā un gaisma atsaucas tavai klātbūtnei. Tajā brīdī tevī atveras atcerēšanās un apziņa izšķīdina visas robežas, nav vairs durvju, atdalītības sajūtas un meklējumi, izzūd spēles, tūkstošiem lomas un cilvēciskās šķautnes smagums. Paliec tikai tu – tas, kas tu esi. Veselums, neatkarīgs radītājs. Tu vairs nedomā par bāku, kas izstaro gaismu, lēcu, kas projicē notikumus, enerģiju - kuru tu meklēji visur, tikai ne sevī, tumsu - kas biedēja, jo bija kļuvusi nezināma, un apziņas izprašanas vēlmi, kura nekad nebūs izprotama ar prātu. Tas viss kļūst vienkāršs un tu esi mājās.

Tad tu neko vairs neprasi no dzīves, un dzīve vienkārši plūst cauri un tu to baudi, jo visa pasaule šajā mirklī ir izmainījusies. Tu esi tas punkts, no kura viss rodas. Un tu to zini. Tu esi viss, ko tu uztver, jo pats visu radi. Neviena cita nav... Dvēseles čuksts cilvēkam

27.06.2025.