...

Pēdējās dienās iekšējā spriedze sasniedza savu augstāko punktu manī. Es apzinos, ka viss, kas ir noticis, pilnībā izmaina visu manu dzīvi, visu, kā es to uztvēru līdz šim. Prāts mēģināja vilkt kādas līnijas, kas savieno mani iepriekšējo – ar mani tagad. Un neizdodas. Gribās kā sunim nopurināties, kad kažoks ir samircis. Nopurināt visu šo nost. Pat uz savām vēlmēm, vai sapņiem, kas manī dzīvoja iepriekš, es vairs nespēju skatīties tā, kā agrāk. Tas vienkārši nav vairs iespējams.

Notikušais to visu ir pārveidojis. Tie vairs neiederas manā tagadnē. Tiem vairs nav nepieciešamības būt. Man uztvere ir tik ļoti mainījusies šajās dažās nedēļās, ka es pati nespēju nespēju vēl to aptvert. Es šobrīd nezinu tieši neko. Un nav jāzina. Tāpēc prāts rada šo spriedzi, jo tam ir grūti pieņemt, ka viss ir izmainījies. Zinu tikai vienu – nekas no iepriekšējā vairs nav iespējams, nav vajadzīgs.

Un šobrīd man ir labi ar manu “nezinu”. Tā ir šī brīža realitāte un tā ir gandrīz svēta, lai cik tas neizklausītos dīvaini. Jo tā ir mana atļauja jaunajam atvērties manī, un tas ir neaptverami daudz šobrīd.

01.12.2025.