...

Cik daudz mēs nesam sevī to, kas nemaz nav mūsu? Cik daudz mūsos ir senču un citu cilvēku, sabiedrības ieliktā? Cik daudz ir svešu šķautņu, caur kurām esam iemācīti vērties šajā pasaulē un uztvert caur tām dzīvi? Bet tu pats? Cik daudz tu redzi šo pasauli tīri, bez uzslāņojumiem? Kaut vai savu paša ceļu? Es nesaku, ka tas viss pilnībā ir slikti, vai nepareizi, nebūt nē. Taču tas viss ir līdz kādam brīdim… Tas derēja līdz brīdim, kad tu apzinies, ka tālāk tas vairs tev neder. Tas ir beidzis savu darbu un beidzot jāatlaiž. Pateicībā un ar siltumu sirdī. Jāatdod atpakaļ visas instrukcijas un instrumenti, kas nav tavi, tiem, kuri tos dāvāja tev. Ir laiks. Ir laiks sev, laiks ieraudzīt savus rīkus, sevi un savu ceļu, kuru tu veidosi pats. Kurā virzienus un kā to iet, tu izvēlēsies, klausoties sevī, savā sirdī, savos dvēseles čukstos. Tīros kā kalnu strauts, kā putna dziesma agrā rīta stundā, pirms mostas pārējā pasaule, kā svaiga gaisa malkā pēc lietus, kā maigā vēja brīzē, kas sabužina matus, kad tu stāvi sava ceļa sākumā. Brīvs, tu pats.