...

Saulgriežu laiks, Ziemassvētku laiks, gada nogale – tāds kā atskatīšanās brīdis uz visu, kas noticis. Šķiet, ka šogad esmu izgājusi cauri kaut kādam galējās izkristalizēšanās posmam, kas slīpēja, atņēma, pārveidoja. Nedaudz vilka uz sajūtu par elles eksistenci. Tādos brīžos gan liekas, ka šīs pārmaiņas un atlaišana nekad nebeigsies, ka tie ir mūžīgi procesi, kas iestiepjas bezgalībā.

Vakar ienāca prātā mirklis, kad viss šis patiesībā sākās daudzus gadus atpakaļ. Toreiz manī izskanēja tikai viens jautājums – kas es esmu?! Tā līdz kaulam, līdz pašam iekšējam kodolam, un rezonanse, ko tas radīja, šķita izvibrējam cauri jeb kam visā manā esībā. Neaizmirstamas sajūtas. Un tad sākās…! Nekad nevarēju iedomāties, ka viens niecīgs jautājums izraisīs lavīnai līdzīgu efektu! Tas burtiski pārcirta plostam striķi, liekot tam nonākt upē, pilnā ar nebeidzamām krācēm. Un lai to noturētu virs ūdens šajā ceļā, nācās ik pa laikam pārmest pār malu kārtējos krāmus un mēslus, kas uz tā bija savākti, domājot, ka cilvēks varēs tos paturēt. Brīžiem es pati varēju vairs turēties tikai pie plosta klājuma, jo pat drošības malas, pie kurām pieturēties, krāčainajā upē tika zaudētas. Apjukums un neizpratne par lielu daļu šī posma, ilgi bija mani ceļabiedri, līdz pieņemšana par svētību, ko nes mana upe ar visām krācēm, sāka manī rast vietu. Tad varēju apsēsties un norimt, ieraudzīt, ka visi mēsli sen jau ir prom, un patiesībā plosts turas droši, pielāgojies upes līkumiem, it kā būtu radīts tieši šim braucienam. Tas nedomā par to, ko satiks aiz katra nākamā loka, stabili dodoties nezināmajā. Un manī lēnām dzima uzticēšanās šim ceļam, vēlāk arī paļaušanās. Apzināšanās, ka šis posms nebija apejams pa sauszemi. Jā, varēju izvēlēties klaiņot vēl desmit, divdesmit gadus, skatoties debesīs un meklējot atbildes, bet šis bija īsākais un manis pašas radīts. Radīts manī.

Vai ir kļuvis vieglāk? Vai bija tā vērts? Absolūti. Līdz ar paļaušanās atvēršanos, pēkšņi izmainījās arī pati upe, tāpēc, ka es atļāvu mainīties sev. Tā lēnām palika mierīga, plaši plūstoša un vairs ne ar ko nav jācīnās – ne straumi, ne krācēm, ne veciem krāmiem. Mutuļošana norima un es sāku vērot. Plostu, upi, sevi un to, kur šobrīd esmu. Un tas, ko nu es redzu – ka šis pēdējais slīpējuma gads ir izveidojis manī jaunas šķautnes, par kurām es neko nezināju, bet tās priekš manis tagad lauž pasakainus gaismas starus, kas lēnām izgaismo manu tālāko ceļu. Man nav ne jausmas kāds tas būs, kas mani gaidīs aiz nākamā upes līkuma, bet dziļi sevī iekšā es zinu, ka tas būs brīnumains, un man ar šo apzināšanos šobrīd ir gana.

25.12.2025.