...

Gada pēdējā diena. Tik skaista diena sen nebija piedzīvota. Tik tīrs gaiss, visu dienu spīd saule un sniegs tik balts vizuļo tās maigajā gaismā… Visi vēji norimuši un lielie koki ap māju, svētsvinīgi izpletuši savas zaru rokas, izstaro absolūtu mieru. Zīlīte nometas uz mana loga aplodas un skatās kā es rakstu. Un es zinu, ka šīs pēdējās stundas ir tikai stāsts par mani, visa pārējā pasaule ir pazudusi, atkāpusies neaizsniedzamā tālumā un ir palikusi vairs tikai mana realitāte un tas viss ir tikai man šajā brīdī. Izbaudu katru aizejošo mirkli, man šodien ir uzdāvināta vienatne, kas ir piepildīta ar mani pašu un pateicību. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga par katru notikumu un pieredzi, kam esmu gājusi cauri pēdējos gados, un arī cilvēkiem, kuri bija klātesoši tajās, lai arī kas tajās tika izdzīvots. Es vēl nekad neesmu tik dziļi un piepildīti atvadījusies no tā, kas ir beidzis pastāvēt manī. Klausos sevī un sajūtu, ļauju sev šodien darīt tikai to, kas plūst man cauri bez spēka. Un tās ir absolūti citas lietas, nekā ir pierasts darīt šajā dienā iepriekš visu manu dzīvi.

Un vienā brīdī pēkšņi no galda nokrita viena no manām pierakstu kladēm, kurā sen nebiju ieskatījusies un atvērās… manas sajūtas un atziņas par “Klusētāju”. Biju aizmirsusi, ka reiz ko tādu biju rakstījusi. Un tas tik ļoti rezonē ar visu, ko šobrīd apzinos jau notikušu. Ne vairs ar prātu, bet tieši te – sirdī un tālu aiz tās.

"“Klusētājs” ir neērta grāmata. Nomizota, kaila, patiesa, tā liek ieskatīties tur, kur cilvēks vienmēr ir izvairījies skatīties. Sevī. Tajā punktā, kurā tas zina, ka ieraudzīs, kur ir noslēpies, izliekoties par jebko, lai tikai nebūtu jāsatiekas ar sevi patieso. Kāpēc? Tāpēc, ka ieraudzīs, ka ir aizspēlējies, aizmirsies, iesprūdis paša prāta veidotos šauros koridoros. Vēl būs jāizspēlējas cauri ilūzijai, ka kādā brīdī palaimēsies un pa taisno varēs nonākt svētlaimē… Bet viņam nav ne jausmas, ka pa ceļam būs jāsatiek sevi visās tajās formās un lomās, no kurām cilvēkam mati celsies stāvus un tas simtiem reižu novērsīsies, lai tikai to neredzētu, nesastaptu. Simtiem reižu izliksies, ka nekā no tā nav. Taču katru reizi cilvēks tiks mizots kā sīpols. Un sāpēs. Viņš pretosies un sāpēs vēl vairāk, un pretošanās kļūs spēcīgāka… un sāpēs vēl stiprāk… Līdz viņš padosies. Rozā brilles plīsīs, varbūt kāda šķemba trāpīs un atkal nebūs forši. Nepavisam nebūs forši. Zudīs visas ilūzijas par jebko, kam iepriekš tika sekots un klausīts, kam cilvēks bija pieķēries. Viss juks un bruks, un slīdēs no kāju apakšas… Bet nebūs neviena vainīgā, kam uzvelt vainu par notikušo. Būs vēlme cīnīties un turpināt pretoties, meklēt kā apiet to, kas stāv ceļā - nepielūdzams, šķietami bezjūtīgs tīrā beznosacījumā atvairot katru mēģinājumu atkal izlikties, atkal spēlēt, atkal uzvilkt kādu citu masku, lai tiktu garām neatpazīts. Bet tas pretī esošais cilvēku slīpēs kā dimantu… līdz tas savā ceļa vidū stāvēs kails un tīrs, atļaujošs un caurlaidīgs. Īstais tu, pārvērties par klusētāju, kurš pēkšņi ierauga, ka tas pretī stāvošais esi tu pats, tava esība, tava enerģija un apziņa. Tava patiesā būtība. Tā spēlēja pretī tās lomas, pēc kurām tevī bija pieprasījums. Tu spēlējies pats ar sevi, savu atspulgu spogulī un galvenais instruments bija tavs prāts un tā projekcijas, tieši atbilstoši tavai ierobežotajai apziņai. Tad iestāsies apjukums. Kādu laiku pat būs kauns un mazuma sajūta, vēlme apsegties, nolīst un noslēpties… kādu laiku… varbūt… Līdz tu saņemsi drosmi un sāksi nenovērsties un sajutīsi, ka tavs kailums un šis tīrums ir ilgi meklētā un gaidītā atpakaļatgriešanās. Māju sajūta. Daudz skaistāka un piepildītāka par tām lomu spēlēm un maskarādēm, kuras vairs nav iespējams saskaitīt, kuras jau tā bija ieaugušas cilvēka būtībā, ka vairs nevarēja citādi, kā tikai spēlēt… Un katrs apzinātais mirklis šajā kailumā tevi sāks piepildīt ar citu sajūtu, brīvu apziņu. Tu redzēsi citādi, jutīsi citādi. Mirklis aiz mirkļa… katrs no tiem dos iespēju paplašināties, lai tu varētu caur sevi izlaist arvien vairāk un vairāk brīvas apziņas. Kam? Sev. Savai dzīvei, savai realitātei. Tad tas, kas stāvēja kā skolotājs tavā priekšā, atkāpsies un tu varēsi doties tālāk. Tu būsi brīvs un sapratīsi, ka patiesībā nekur vairs nav jāiet, un skolotājs esi tu pats. Neviena cita nav. Tu esi veselums, un šī atziņa izmaina pilnīgi visu."

31.12.2025.