...

Es atkal biju tik tālu prom, liekas, ka sirds apstāsies, pārstās pukstēt un dzīt dzīvību manī. Tieši tik tālu es biju, varbūt vēl esmu. Nav ne spēka, ne vēlmju, ne kaisles, ne kustības manī. Tikai nolāpītais prāts domā un domā, dzen vēl tālāk prom tuksnešainā pamestībā sevī. Viss kļuvis vienādi saspiests un melnbalts, varbūt pelēks, es nezinu. Man vienalga.

Un tad pēkšņi it kā atveras neaprakstāmi skaisti mirkļi, kuros es jūtos tik īpaši, silti un mīļi. Pati ar sevi. Tajos gribās pateicībā raudāt, kaut asaru sen jau vairs nav. Uz īsu mirkli esmu atkal te, mājās. Ievelku elpu un tad mežonīgā ātrumā pelēkā vecās pasaules būtība ierauj atkal sevī. Aizrauj prom bez žēlastības. Tur, kur galva domā cauri diennakti pati no sevis, kur tu uztver domas kā daļu no sevis un tās veido tavu realitāti.

Stulbākais ir tas, ka es to zinu. Es to apzinos, bet tas šobrīd nav kontrolējams, tikai vērojams un apzināms. Tikai apzināms… Ko ar to darīt  – ir tikai mana darīšana. Kur būt, kā būt, ko radīt, ko atļaut un cik ilgi tam ļaut būt. Bez kontroles, bet caur uzticību. Absolūti citādi. Neko no tā nevar “izstrādāt”. Neko! Tikai vērot sevi un ieraudzīt, kas tajā vēl joprojām kalpo man un ko es no tā iegūstu. Tās programmas tik skaisti parādās, atklājas. Ja tikai es atļauju sev to ieraudzīt. To sekundāro labumu.

Pārsvarā tas stāsts ir par uzticēšanos sev, par mazumu un upuri, par atbildības uzņemšanos. Vai man to vairs vajag? Tiešām? Teorētiski sen jau viss ir skaidrs, tagad tāds kā eksāmens… Smieklīgi. Pati sev sarīkoju eksāmenu. Nu neko. Vienkārši elpoju cauri. Un skaistie gaismas mirkļi ir kā smalki, bet stingri pavedieni ar mājām, tie atgādina par to esamību. Tepat. Šeit. Tikai izvēlēties, un tie atveras kā ceļš, kā elpa, kā bezgalīgs plašums un gaisma. Tikai uzticēties… un tā atbildības uzņemšanās ir ieguvusi absolūti citu paplašinājumu, atverot manī jaunu redzējumu... tik skaisti un tik vienkārši… Es jau tāpat esmu šeit.

Vasara 2024