...

Šodien beidzot aukstums ir atkāpies, un es izgāju laukā. Ziema man ļoti patīk un vienmēr esmu to baudījusi, taču šogad likās, ka mēs abas pēkšņi esam kļuvušas svešinieces. Visas manas ierastās takas līdz upei bija aizputinātas, un tagad man nācās brist pa sniegu, kas vietām sniedzās līdz ceļiem. Tieši tāpat, kā šobrīd manā dzīvē. Kādu laiku ir bijis tāds neiesaistīšanās un vērotāja laiks, mani ejamie ceļi ir šķietami aizvilkušies un kļuvuši grūti izejami. Bet manī nav ne kripatiņas nožēlas. Tā vienkārši bija jānotiek. Bija jāapstājas un jāpaliek tieši tur, kur biju visu šo laiku. Līdz visi puteņi norimst, viss noskaidrojas, uzspīd saule un es varu ieraudzīt to, kas ir tagad. Aizvien vairāk es novērtēju tieši tādu laika sprīdi, kas tiek iedots, lai norimtu, lai pagaidītu. Ko tieši? Pirmkārt jau sevi. Tikai tagad pa īstam es ieraugu, cik iepriekš ir skriets pašai sev pa priekšu.

Aizbridu līdz upei. Tāds klusums, pilnīgi bez vēja. Retas sniegpārslas, šķietami no nekurienes uzradušās, bez steigas – lēni un brīnumaini krīt no skaidrām un saulainām debesīm. Šis brīdis ir pasakains. Taču klusumā ielaužas skaņas, kurās tagad es ieklausos ne vairs kā solījumā, bet apstiprinājumā – ka kustība ir sākusies. Upē krakšķ ledus un tās ir skaņas, ko nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Tām līdzi nāk sajūtas, kas atsaucas dziļi manī iekšā un kļūst ļoti silti. Un tajā siltumā es saklausu, kā mana gulošā sirds iepukstas straujāk – ledus spraugās urdzēdams pretī pavasarim skrien ūdens.

Šī ziema likās gara un nogurdinoša ar savu stindzinošo aukstumu un visu, kas manī notika iepriekš. Taču zem baltās un biezās sniega segas zeme sāk atmosties, jo gaismas pasaulē jau ir pietiekoši daudz. Viss mainās, mostas un kņudinās. Gan sēklās, kas guļ zemes klēpī, gan manī pašā. Tas jau ir sācies. Drīz... pavisam nedaudz… Ceļš uz siltumu sevī…

19.02.2026.