...

Manas sajūtas šobrīd… turos un vienlaikus mēģinu to nedarīt. Telpa starp turēšanos un ļaušanos. Cīņa? Varbūt, bet es nespēju šoreiz izcīnīt tieši neko. Tas vienkārši nav iespējams. Varu tikai vērot savu cilvēku – kā tas notiek viņā, un cerēt, ka kādā brīdī arī cilvēks sāks vērot, un tad tas viss vienkārši pārstās būt pats no sevis, zaudējis savu nepieciešamību eksistēt.

Jā, jocīgi ir redzēt cilvēku no malas. Savu cilvēka šķautni. Par citiem šeit nav runas. Cik trausls un vienlaikus mežonīgi spēcīgs savā aizmiršanā un ierobežotībā. Gatavs sāpēs un ciešanās iznīcināt sevi, visu visumu nolikt uz ceļiem zem sevis vēlmē iegūt kaut ko, ko prāts uzskata par nepieciešamu. Bet vai vajadzīgu? Ar pārcilvēcisku tvērienu turēties, lai tikai nenotiktu ļaušanās. Tik savādi. Ja tas nebūtu jau apnicis līdz sliktai dūšai, varētu pat būt smieklīgi.

15.12.2024.