...

Tik ļoti atkal esmu noilgojusies pēc sevis. Es kādreiz pat iedomāties nespēju, ka jebkad var piedzīvot tik patiesas ilgas. Ka tik spēcīgi var ilgoties pēc sevis, ka, patiesībā, neviens cits pasaulē nespēj tādas ilgas izraisīt. Tik patiesas un dziļas.

Kaut kā tā apkārtējā pasaule ir atkal ierāvusi sevī, un es esmu to pieļāvusi. Es nevienu nevainoju. Tā vienkārši notiek, jo nemanot mana uzmanība ir aizgriezusies prom no manis pašas, un es esmu ar visiem desmit pirkstiem iebāzusies atkal ārējos notikumos un cilvēka drāmā. Taču ir tik labi, ka manī ir šī ilgošanās pēc sevis. Ka esmu kādā brīdī ļāvusi pieskarties sev tur tajos dziļumos, plašumos – nav svarīgi kur, (tās atkal ir tikai mana cilvēka prāta interpretācijas…) ka esmu ļāvusi pieskarties savam pirmssākumam un atcerējusies, atpazinusi to māju sajūtu, ko nesu sevī. Tas mani tik skaisti ved atpakaļ. Tā ilgošanās ir kā ceļa rādītājs, kad esi nomaldījies savos prāta biezokņos. Es tiešām priecājos, ka manī tāda ir, jo tā mani kārtējo reizi ir izvedusi gaismā, vietā, kur var elpot un būt mierā...

17.02.2025.