...
Neturi ciet savu sirdi. Tu pats jūti, ka pieliek arvien grūtāk un grūtāk. Tava sirds aizvēršana rauj līdzi visu ķermeni. Muguru, galvu, sprandu… visu tavu cilvēka ķermeni, katru šūnu tajā, viss aizveras, saraujas un sāp. Ne jau no pasaules tu aizveries un noslēpies. Tu slēpies no sevis, no savas gaismas, no sava lieluma un unikalitātes. Tevī ir tik daudz, tu esi tik liels, tik apbrīnojams. Tevī ir tik daudz dzīvības, tīruma, radīšanas potenciālu, neaptveramā daudzumā mīlestības un gaišuma. Neturi to visu ieslēgtu un noglabātu. Laid laukā. Atveries sev! Nedomā par to, kur to likt, kam dot. Ir laiks beidzot sev. Dari priekš sevis, radi mīlestībā sev. Esi vienkārši sev. Peldini sevi tajā un tas, kas pārlīs pāri malām – aizies kādam, kam tas vajadzīgs visvairāk.
Lai ko tu domā par sevi, tu esi unikāls, un nav otra tāda cilvēka pasaulē. Neviens cits tevi nevar aizēnot, jo absolūti visām gaismām ir vieta šajā pasaulē. Tikai staro un elpo, un ļauj sirdij vērties priekš sevis. Un tad peldies tajā, ienirsti un piesātinies. Es jau esmu tur un viss priekš tevis ir sagatavots. Tikai atļauj sev saņemt.
"Dvēseles čuksti cilvēkam #19"
...
Par saskarsmi ārpusē… Tavs jūtīgums tagad ir liels. Tu izjūti katra cilvēka klātbūtnē visu to, ko viņš izstaro, ko jūt, ko pats viņš pat neapzinās. Tu tos lasi, kā atvērtas grāmatas. Tas tevi biedē un vienlaicīgi pasargā. Tagad tu zini, kā būt to klātbūtnē vai arī tieši otrādi – nebūt. Skarbi? Varbūt. Vienkārša pieredze tavā mājupceļā, kad tava sirdsgudrība izgaismo tavu ceļu. Aiz katra cilvēka tu tagad sajūti viņa šķautnes un izvēles pieredzēšanā un arī tā dvēseli, tu redzi un zini viņa būtību. Tava attieksme pret viņa izvēlēto ceļu pilnībā mainās. Tu atļauj tiem būt tieši tādiem, kādas ir viņu izvēles – kādiem būt, kurp iet, ko pieredzēt. Tā vairs nav tava daļa. Tās ir tikai un vienīgi viņu izvēles un tu cieni tās, lai kādas tās būtu. Tavas gaismas dēļ, kas tevī tagad ir atvērusies pašam priekš sevis, tu visiem būsi pamanāms. Pie tevis tieksies. Un tu zini, kā rīkoties un kā būt. Tu zini arī to, ka pasaulei pietiek ar to vien, ka tu eksistē. Tāpēc esi pilnībā sev. Ļauj sev būt mājās. Sevī. Un no šī punkta tad arī esi pasaulei, ja to izvēlies. Un es būšu ar tevi. Tikai atļauj. Mūsu saskarsme ir tava būšana mājās. Tad tu esi, kas esi patiesībā. Un visā radītajā par to nav nekā svarīgāka.
"Dvēseles čuksti cilvēkam #21"
...
Šķiet, ka pat daba tam pielāgojas, pasaule kopumā. Viss sasprūdis šaurajā ejā... Visa pasaule tajā, un, jo šaurāka telpa, saspiests jūtas arī ķermenis. Stīvs un saspringts. Gandrīz nav iespējams atcerēties, kad tas ir bijis mājīgs tev pašam. Vai vispār ir bijis?
Laukā līst. Skaisti, vienmērīgi, spēcīgi. Mirklis baudīšanai. Pēc ilgiem laikiem ir iespējams sevi nolikt baudīt. Liekas, ka šo lietu sen jau vajadzēja. Vājprātīgi vajadzēja! Un negaisu un vētru arī. Visu laiku nepārtraukts karstums - laukā, dabā, apkārtnē un pašā. Kā tuksnesis izkaltis un neprātīgi sausi karsts, neauglīgs un nedzīvs - tāda pasaule jau kādu laiku. Šaura, sausa un karsta. Dedzinoša. Šķiet, ka tu izdegsi no iekšpuses. Lai viss izdeg un tad ej lietū! Tev to vajag, tas ir tavs lietus, tava atdzeršanās. Ļauj sev salīt... Basām pēdām sajūti zāles miklumu, zemes siltumu, asumus un nelīdzenumus, zariņus un maigu zāles pieskārienu. Sadzirdi lietu, tā šalkoņu lielo koku lapotnēs. Kāda maģiska skaņa. Atvēršanās un pārdzimšanas skaņa. Tā skan atvēršanās un pārdzimšanas beigas. Kaut kas ir noticis. Kaut kas ir mainījies uz neatgriešanos. Vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav atvēries. Taču, dzirdēt lietus šalkoņu koku lapās ir kā zīme, kā atgādinājums, ka kaut kas ir noticis. Kāds milzu posms tavā dzīvē ir beidzies. Nav pat svarīgi kāds, cik liels... Tam vispār nav nekādas nozīmes! Nozīme ir tikai šim mirklim, kurā tu dzirdi lietu - veldzējošu un modinošu.
Pēc tam aizver acis un izšķīsti pateicībā. Par to, ka piecēlies, izgāji laukā un ļāvi sev to piedzīvot - sajust, kā lietus veldzē un modina maņas un sajūtas, ķermeni, kā galva kļūst vieglāka un atlaižas saspringums tevī. Protams, ka tā nav pilnība. Tā nav, tas būtu melots, ja to apgalvotu, taču ir citādi. Ir sākts just, kaut nedaudz, bet tu atkal esi ieraudzījis lietus lāšu skaistumu priežu garo skuju galos, lapu mirdzošo zaļumu, kad tās nomazgātas tīras no ceļa putekļiem, šūpojas lietus radītajā līganumā, bez vēja klātbūtnes. Tik svēts brīdis. Un gribas vēl un vēl, dziļāk un spēcīgāk, sajust un dzīvot, elpot un būt. Mazs solis pretī sev, tik liels kā bezgalība, kā mūžība...
"Klusētājs" #18
...
Nākamais, ko tu apzināsies šajā jaunajā savā esības izteiksmē, būs saņemšana. Bez gaidīšanas, prasīšanas un lūgšanas. Bez formas un nosacījumiem. Bez cīņas sevī, bez pielāgošanas un noteiktiem virzieniem un vīzijām. Vienkārša saņemšana. Tas būs tavs pamats, kas veidos tavu dzīvi tālāk. Savas gaismas saņemšana. Tās ielaišana sevī, visā tavā dzīvē, ķermenī, telpā starp šūnām, domām un visām tavām debesīm. Tur, kur ir inerta telpa tevī. Tur, kur pastāv tava enerģija un gaida. Nemēģini to izprast vai vizualizēt, cilvēks to tāpat nespēj, tas padara to visu sīku un plakanu. Tāpēc pārstāj cīnīties.
Tu esi tik daudz nogājis un atlaidis visu nevajadzīgo, tāpēc nesabojā to visu ar kārtējo prāta cīņu. Esi un atļauj sev saņemt. Vēro, elpo un baudi. Šis ir stāsts tikai un vienīgi par tevi, par tavu saņemšanu. Tava gaisma, tava atlaišanās no cīņām sevī un tava atvēršanās saņemšanai. Tie ir saskarsmes brīži, kad iegūstam abi – tu un es. Starp mums vairs nav sienas, kas mūs atdala. Tagad ir tava izvēle – būt vienotam veselumam. Arī saņemšanā. Tā ir nozīmīgāka, nekā tu domā, jo piepildās visas tavas debesis, visa tava esība.
"Dvēseles čuksti cilvēkam".
...
Ir laiks elpot. Izelpot kārtīgi. Daudz, šobrīd ļoti daudz notiek tevī. Tu sāc redzēt, dzirdēt, just un apzināties tā, kā iepriekš nekad ar tevi nebija bijis. Ar katru dienu tava apziņa veras plašāka un tu ieraugi arvien lielāku kopbildi. Ne tikai par to, kas notiek apkārt, bet, galvenokārt, par sevi pašu, par to, kas tu esi. Tas nav viegli. Paralēli tam, kas tevī veras, ārpusē pārāk daudz informācijas kairina prātu, kas nespēj visam tikt līdz, paspēt apstrādāt, pielāgot, sagrupēt un, galvenais, rast pienācīgu plauktu, kur to visu ielikt. Bet vai tev to vairs vajag? Saprast? Tu sen jau esi pāri tam visam. Tu redzi citādi, plaši. Tev ir iespēja redzēt visu bildi, visu kopumu. Un ar to šobrīd pietiek. Izelpo. Tā ir labi. Lai plūst viss garām, kas vairs nav tavs, lai plūst tevī vairs tikai tava enerģija, tava gaisma, apziņa un veido tavus notikumus, kuros esi baudītāja lomā.
Kuros tu dzirdi koku šalkoņu lapām saskaroties vēja dziesmā, ūdens čalošanu, tam skrienot lejā pa kalna nogāzi, noglāstot katru akmeni savā ceļā, kuros tu redzi mirdzošas rasas lāses līganas zāles stiebru galos, kuros saule noglāsta tavu seju, atgādinot par siltumu tevī pašā, kuros vējš ieskrien tavos matos un sabužina tos ērkulī, atgriežot tevi tava tīruma un paplašinājuma vidū, patiesi dzīvās sajūtās. Izelpo, vienkārši izelpo. Baudi.
"Dvēseles čuksti cilvēkam".
...
Ik pa laikam tu nomirsti. Nekur neejot, neko nepametot. Kāda daļa tevis nomirst, pārvēršas. Tādas kā mazās nomiršanas. Un katra tā ir atļauja piedzimt kaut kam jaunam sevī. Pat ne īsti piedzimt, bet drīzāk atkailināt savu patiesību. Tur jau nav nekā jauna. Iespēja caur šo notikumu panākties par soli pretī sev. Atpakaļ pie savas īstās būtības. Tur nav nekā veca, vai jauna. Tīra tagadne, tīrs patiesums un skaistums.
Caur aizmiršanu un pazušanu drāmas spēlē, tajos atklāsmes brīžos tikai šķiet, ka tas ir kas jauns. Smieklīgi. Pats sevi esi ielicis aizmiršanā un tagad brīnies. Veries patiesībā it kā no jauna, taču iekšēji zini, ka tas viss ir pazīstams. Tik pazīstams, it kā tu atgrieztos mājās.
Šķiet, ka šīs nomiršanas rada haosu, nestabilitāti, taču tā atpazītā māju sajūta lēnām dzen saknes - dziļas un spēcīgas, radot pavisam citu stabilitāti tavas būtības dziļumos. Dzīvu, miera pilnu...
Bet šoreiz tā vairs nav mazā nomiršana. To jau ir bijis gana, nu ir laiks kaut kam daudz lielākam. Kad nomirst ne tikai drāmas spēle tevī, bet arī laiks un apkārtējā pasaule, kādu to zināji līdz šim. Un tas viss nomirst iekšpusē, ne tur ārpusē. Norimst un nomirst. Tikmēr atcerēšanās dzen savas saknes un asnus cauri visam, ko tu šobrīd piedzīvo. Tādus zeltainus, siltus un mirdzošus. Tik pazīstamus! Bet nevar teikt, ka ir viegli. Pāri visam tavs taisnais prāts rada nenormālu troksni. Tas ir histērijā un panikā. Izmet šaubu un baiļu tīklus un mēģina vēl tevī notiekošo noķert, sasmelt, saglabāt iepriekšējā formā. Cauri tam visam ir grūti ieraudzīt, sadzirdēt un sajust to patiesību, kas lēnām veras un aicina atgriezties mājās. Savas sirds čukstus.
Katrā nelielajā nomiršanas reizē to var dzirdēt arvien tuvāk un tuvāk, skaidrāk un izteiktāk. Ja vien atļauj... Taču šoreiz ir daudz grūtāk sadzirdēt, šķiet, ka tā ir apklususi pavisam. Tu esi viens. Un tam gandrīz izdodas...
Bet tas plaukstošo asnu zeltainums ik pa laikam uzmirdz un liek atgriezties, vai vismaz pagriezt skatu uz savu iekšpasauli, kur kaut uz mirkli, bet vari ievilkt elpu un ļauties. Ļauties sev īstajam. Un tas jau ir daudz. Ar to šobrīd pietiek.
"Klusētājs" #15
...
Un tad iestājās neaizmirstams brīdis, visi aizvēra acis, un pēc neilga laika Amanda sajuta, kāda milzīga Spēka enerģija sāka virpuļot ap katru laukumā esošo cilvēku. Tā bija varena un aizvien vairāk pieņēmās stiprumā. Amanda arī sevī sajuta šo ņirboņu, un viņai likās, ka tā pacels viņu gaisā, bija pat grūti elpot. Meitene sākumā it kā cīnījās pretī, tad atslābinājās, un ļāva, lai tas notiek. Viņa saprata, pat sajuta, ka Viduszeme piedzīvo šausmas un bailes, tumsu un haosu. Viņa to sajuta ar katru savu mazāko šūniņu, un sirdī radās nepārvarama vēlme tiem cilvēkiem, kas piedzīvo šo traģēdiju, dot visu savu Spēku, Gaismu un Mīlestību, nešķirojot labo no sliktā. Un viņa to deva, juzdamās kā neizsīkstošs avots, un savienojās ar visiem, kas te atradās vienā veselumā. Spēks bija milzīgs!
Pēc krietna laiciņa cilvēki pamazām atgriezās realitātē, un enerģija atslāba, Hronoss vēlreiz visiem pateicās, un ceremonija beidzās. Viņš ļāva visiem atgriezties mājās. Amanda sajuta sevī lielu tukšumu un reizē mieru. Pēkšņi sāka mākties lietus mākoņi, un kļuva pelēks un tumšs. Cilvēki izklīda pa mājām. Nea aicināja arī Amandu doties mājup, bet viņa šoreiz tiešām gribēja palikt viena. Viņa lēnām devās garām mājām uz vietu, kur gandrīz pie pašas zaļās kalnu sienas atradās lieli akmeņi, uz kuriem pakāpjoties, varēja redzēt terasveidīgos laukus un visu ieleju sev pie kājām, aizaugušu, mežonīgu un pirmatnīgu. Viņa pakāpās uz akmeņiem un stāvēja, skatoties uz skaisto, bet reizē svešo dabu. Mākoņi zemu un smagi vēlās pāri, aizsedzot tepat blakus esošo kalna virsotni. Pārējie kalni un vēlāk arī ieleja lēnām ietinās pelēkā lietus plīvurā un pazuda pavisam.
Lietus lija siltām, lielām lāsēm, un Amanda ļāva, lai tās līst pār viņas seju un tek lejā pa augumu, samērcējot drēbes un matus. Viņa ļāva, lai tas viņu skalo un tīra, tāpat kā Gaisma. Viņa it kā no malas noskatījās uz visu, ko bija piedzīvojusi, un domāja par to, ka Viduszemes tiešām vairs nav, tāpat kā nav visu to cilvēku, kurus viņa bija redzējusi Saules Vārtu pilsētā, un kuri bija uzgavilējuši, kad viņa kopā ar Zinību tempļa priesterienēm tajā ieradās. Arī pašas krāšņās un varenās pilsētas vairs nebija. Sāpīgi un skarbi līdz sirds dziļumiem! Viņai gribējās kliegt skaļā balsī, viņā vārījās dusmas, viņa bija viena starp svešiem ar tukšumu un sāpi sirdī, viena pati kalna galā, svešā pilsētā. Vientuļa. Un pēkšņi viņa iekliedzās uz pelēko ieleju sev priekšā:
– Un kam tas vispār viss ir vajadzīgs?
– Tev un mums visiem, – aiz muguras atskanēja kāda balss.
"Eņģeļu acis. 1. grāmata. Kristālu glabātāji".
...
Tad Hronoss kopā ar savu svītu devās laukā no Lielās svinību zāles un pils. Lejā pie lielajām baltajām marmora kāpnēm gaidīja zirgi un kaujas rati, lai aizvestu viņus no Saules Vārtu pilsētas. Hronoss un lielākā daļa viņa vīru sakāpa mugurā zirgiem, atstājot ratos vietu priesterienēm. Kāds kareivis rūpējās, lai vietas pietiktu visiem, un pēdējos ratos ierādīja vietu Amandai un Stefanam.
Amanda jutās laimīga, ka brauc prom no bīstamās pilsētas un atgriežas Zinību templī, kas bija tikpat kā vienu soli no mājām. Prieku radīja arī tas, ka viņa tagad atradās blakus Stefanam, kas, viņu saņēmis aiz rokas, arī izskatījās atvieglots un laimīgs. Braucot pa ielām, Amanda skatījās uz greznajām ēkām, kanāliem un tiltiem, mēģinot to visu pēc iespējas spilgtāk saglabāt atmiņā. Saule rietēja, un atskatoties kalnā varēja redzēt valdnieka pili un Dievu templi, kas saules staros iekrāsojās dzeltenīgi oranži. Tuvojās pēdējā siena, un Stefans pēkšņi klusu ierunājās:
– Vai tev nešķiet, ka mēs pamatīgi atpaliekam no pārējiem?
Amanda centās mierināt sevi un arī Stefanu, jo arī bija ievērojusi, ka viņu rati kļuvuši stipri lēnāki:
– Domāju, ka viss ir labi.
Bet jo viņi vairāk tuvojās pēdējiem vārtiem, jo zirgi kļuva lēnāki, un brīdī, kad viņi iebrauca vārtu arkā, vārti smagi aizvērās, un Amandas un Stefana rati palika pilsētā. Amanda juta, ka vēderā viss sagriežas. Kā no liela attāluma viņa dzirdēja Stefana balsi.
– Uguns Dievu tempļa tornī ir izdzēsta.
Amanda pagriezās pret Dievu templi un ieraudzīja, ka saules stari to iekrāsojuši sarkanu. Viņa ieķērās Stefana rokā un cieši skatījās viņam acīs.
– Kas tagad būs? – viņa bez skaņas jautāja.
"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".
...
Amanda sākumā nedroši, tad aizvien brīvāk sāka lēni pastaigāties starp akmeņiem. Neuzkrītoši viņa vēroja, ko darīs Žaks un Stefans. Žaks bija apstājies gandrīz mazākā apļa vidū, viņš apsēdās zemē un, salicis rokas kopā pret sirdi, atslēdzās no ārpasaules. Stefans lēni staigāja gar tumšajiem akmeņiem, likās, ka viņš neredz neko sev apkārt un ir nogrimis dziļās pārdomās. Amanda viņu vēroja un vienā mirklī saprata, ka nevar atrast savu īsto vietu, jo visu laiku domas un skatieni pievēršas Stefanam. Puisis bija apgājis gandrīz pilnu loku ap tumšajiem akmeņiem, tad, pagājis nedaudz nostāk, apstājās pie viena no lielajiem, gaišajiem sarkanīgas nokrāsas akmeņiem. Pēc maza brīža viņš apsēdās, atspiežot pret to muguru. Jauniešu acis sastapās, Stefans viegli uzsmaidīja Amandai un tad aizvēra acis. To redzot, viņai kļuva vieglāk, jo nu vairs neviens viņu nevēroja, un līdz ar to bija vieglāk atbrīvoties. Meitene turpināja pastaigāties gan pa apļu iekšpusi, gan ārpusi, sāka ieklausīties savās sajūtās un izprast tās. Tuvojoties apļu centram, viņa juta sevī iekšā vieglu trīsēšanu, savukārt attālinoties, tā kļuva vājāka, gandrīz nemanāma. Tas kļuva interesanti, un viņa mēģināja vēlreiz ieiet akmeņu apļa vidū un iznākt no tā. Sajūtas atkārtojās, un Amanda pārliecinājās, ka centrs viņu pievelk, un šī sajūta ir kā siltums, kā gaisma kaut kur dziļi sevī iekšā, ka tas ir kaut kas tik pazīstams, kā māju sajūta. Viņa vairs neizgāja no tumšo akmeņu apļa un turpināja lēni staigāt, ieklausoties sevī, un pamazām piemirsa, ka šeit atrodas arī Stefans un Žaks.
Pašai nemanot, Amanda bija atradusi vietu, kur visa viņas būtība jutās labi. Viņa stāvēja un izbaudīja to, kas norisinājās viņā. Tās bija jaunas un neparastas, bet patīkamas sajūtas, neskatoties uz spiedienu pakausī un smagumu plecos. Acis aizvērās, sākumā iestājās absolūta tumsa. Tad aiz plakstiņiem acis meklēja, līdz atrada punktu, kurā varēja nomierināties, un tad visu ķermeni pamazām pārņēma miers. Elpošana kļuva vienmērīga, un tad Amanda ieraudzīja to pašu spožo gaismu, ko toreiz, kad atvēra kaklarotu. Gaisma bija aicinoša un silta, apkārtējā pasaule pazuda, nejuta arī pašas svaru un ķermeni, un viņai likās, ka karājas gaisā viegla kā pūciņa. Prātu pārņēma saviļņojoša laimes sajūta, tā bija tik stipra, ka gribējās vai raudāt aiz prieka. Sirdī ielija milzīgs siltums, likās, ka tā tūlīt pārplīsīs no pilnības sajūtas! Viss bija prieka pilns. Spēcīga enerģija un milzīgs spēks ienāca viņā. To gribējās vēl un vēl! Pēkšņi kāda roka viegli uzgūlās uz Amandas pleca un atgrieza viņu realitātē.
"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".
...
– Rozēm piemīt brīnišķīgs spēks. To smarža cilvēku nomierina, tēja no rožu lapiņām atjauno organismu gluži kā jaunības eliksīrs. Un ziedu skaistums priecē acis, radot cilvēkā harmoniju un līdzsvaru. Tas ir viens no dabas spēkiem.
– Tas ir interesanti. Es nezināju, ka parastas rozes ir tik brīnumainas.
– Ne tikai rozes. Paveries apkārt! Katrs koks, katrs augs, zāle, krūmi, puķes – viss ir brīnumains. Tikai mēs esam aizgājuši tik tālu prom no dabas, ka vairs to neuztveram kā brīnumu, un tādēļ daudz ko zaudējam – mieru, prāta un domu skaidrību un galu galā arī veselību.
– Kā tu to visu zini? – Man to reiz iemācīja kāds cilvēks. Iemācīja priecāties par dabu, saskatīt skaisto ap sevi, mīlēt dzīvi un cilvēkus, būt harmonijā ar visu pasauli. Tante Sofija apsēdās uz soliņa dārza galā, Amanda apsēdās viņai līdzās.
– Bet vai tad var mīlēt visu un visus? Ir daudz cilvēku, ko es nevaru ciest, it sevišķi skolā.
Tante aplika roku Amandai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt: – Var, Amanda, var. Tas nenākas viegli, bet var. Kad cilvēks to iemācās, visa pasaule liekas laimes pielieta un gaiša. Un jo tu vairāk mīlestības atdosi, jo vairāk labestības saņemsi pretī. Pazudīs ikdienas rūpes un problēmas, dzīve ritēs viegli, jebkuru sapni varēsi realizēt nepiepūloties. Tici man, vairs noteikti negribēsies atgriezties iepriekšējā stāvoklī, kad dzīve likās kā mezglains kamols.
"Eņģeļu acis. 1.grāmata. Kristālu glabātāji".
...
Ir tikai dažādas šķautnes, kuras tu esi izspēlējis, izzinājis, kā tas ir, ka var spēlēt arī tā - uz mirkli būt kaut kas, un caur to kaut ko pieredzēt - sajust, izzināt, izbaudīt. Un viss. Pēc tam tās laist vaļā, lai būtu viegls. Tīrs. Bez liekas bagāžas, atstājot sevī tikai sajūtas par pieredzēto.
"Klusetājs" #19
...
Tu esi pārejoša parādība. Zibsnis. Šobrīd tu esi, pēc mirkļa tevis vairs nav. Krītošas zvaigznes mirdzošais mirklis. Paskaties, kā tās krīt augustā. Citu tik tikko var ieraudzīt. Tikai nojaust, ka tā ir bijusi, un nu tās vairs nav. Krita? Nekrita? Bija? Nebija?... Tikai nojausma.
Dažas krīt spoži uzliesmojot, uz īsu brītiņu ļaujot sevi ieraudzīt tumšajās samta debesīs. Tie, kas ierauga, ievēlas kaut ko sev, dziļi sirdī ar cerībām, ka reiz piepildīsies viņu sapnis.
Bet ir tādas, kuras krīt tik skaisti, ka aizraujas elpa un tādu tu neaizmirsīsi nekad. Vēl brītiņu pēc sevis tā atstāj spožu un zeltaini mirdzošu ceļu debesīs. Un tavās - klusētāja acīs, paliek tās mirdzošā atblāzma, kas sirdī ir modinājusi apzināšanos, ka tavā esībā viss jau ir piepildīts.
"Klusētājs" #12
Photo - by Pixabay - EvgeniT
...
Lēnām noslēdzas aplis pēc apļa. Brīžiem šķiet, ka visa cilvēka dzīve sastāv no apļveida notikumiem. Iekšēji tu vienmēr esi zinājis, ka katrs notikums ir tikai mirklis, bet šajā realitātē tas iegūst sākumu un beigas. Tas ieslēdzas aplī. Kad satiecies ar notikumu, kas jāpiedzīvo, tu nekad nezini, cik liels ir tas aplis, kurā tu ieej. Tas var būt acumirklis vai elpas vilciena garumā, un tikpat labi ilgt gadiem, vai simtiem neapzinātu dzīvju. Taču šeit tam kādā brīdī būs nobeigums. Un ne katrreiz aplis noslēgsies tajā mirklī, kad pats notikums būs beidzies. Reizēm tu pat nenojautīsi, ka tajā aplī tu stāvi vēl ilgi pēc tam. Tikmēr būs pabūts vēl tūkstošiem citos apļos - mirkļa vai mūžības garumā.
Bet tad, kādā brīdī nāks apzināšanās par to, kur tie sākas un kā beidzas. Šī apzināšanās būs kā nenovērtējams dārgums, skaistums, kas atvērsies tavu acu priekšā. Tu ieraudzīsi kā sākums savienojas ar beigām, izveidojot noslēgtu veselumu, uzmirdzot iegūtās pieredzes piepildījumā, pārvēršoties par tīru esenci tavā esības traukā. Tas iedos drosmi redzēt un ļaut noslēgties visam, kas sen jau ir nokalpojis, un tajā mirklī tu jutīsi kā kļūsti brīvs.
"Dvēseles čuksti cilvēkam".
...
"Miera mirklis".
...
"Miera mirklis".
...
Patiesā atmošanās ir ļaušana sev lēkt tukšumā, līdzi nepaņemot neko un neko nezinot par nākamību.
"Miera mirklis".
...
Baltais miera mirklis. Pēc ilgiem laikiem uzsniga sniegs, lai arī pavasaris jau dzina kokos sulas un zāles asnus laukā no zemes spēcīgi un neapturami. Pasaules pārdzimšanas haosā uz mirkli parādījās sniegs. Ļaujot atdzist sakaisušiem prātiem un norimt baiļu, šaubu un neziņas spriedzei. Saule glāsta un silda, baltais sniegs pasauli padara gaišāku, un pēkšņi viss šķiet vienkāršs un iespējams. Tur iekšā, dziļumos, veras ļaušanās un uzticēšanās. Dīvaini siltas un saviļņojumu raisošas sajūtas. Tagadnes mirklis. Miera mirklis, caur kuru rodas iespēja veidoties jauniem ceļiem un jaunām pasaulēm ikvienam. Siltums tavā iekšpasaulē, kas tevi piepildījis kā trauku līdz malām pilnu, tālāk līst pāri un izplatās ārpusē. Bez spēka, bez uzdevuma. Sev, savai ārējai realitātei. Un tev pasaules haosā iestājas klusums un baltais miera mirklis. Viss jau ir labi. Viss jau notiek.
"Klusētājs" #25
...
Visa tava esība ir ceļš izzināšanā. Līdz šim tu zināji to tikai vienā virzienā - piesātinātāk, pilnīgāk, tālāk un arvien dziļāk šajā realitātē. Līdz sevis paša aizmiršanas bezdibenis tevi gandrīz ierauj sevī. Bet pienāk mirklis, kad viss iespējamais, ko sniedz šī pasaule ir izzināts, un tad sākas tavs ceļš atpakaļ pie sevis. Ne vienmēr viegls, taču patiess un sajūtām bagāts. Ceļš mājup.
"Miera mirklis".
...
Zieds pie zieda, zars pie zara... Lūgšanas, sapņi, cerības... Piepildījums... Tik pasakaini skaisti! Tik spēcīgi un tīri! Radīšanas spēks laužas laukā no ikvienas dzīvas būtnes. Tas jaušams gaisā, tas virmo mūsos, tas ietrīsas katrā zāles stiebrā, katrā saules starā un ūdens lāsē..."
...
"Klusētājs" #13
