Par dienasgrāmatu
Viss ir tik ļoti izmainījies manī un turpina mainīties katrā nākamajā mirklī. Reizēm nav iespējams pat atcerēties, kas katrā no šiem brīžiem notika manī, reizēm ir grūti saprast kas tajos esmu, kāda esmu. Tāpēc kādus divus gadus atpakaļ sāku pierakstīt ko jūtu sevī – par izdzīvotajiem mirkļiem, par sajūtām, par pārtapšanu, par atgriešanos, par atcerēšanos… par dvēseles čukstiem… Nezinu, ko reiz ieraudzīšu, vai izlasīšu šajās rindās, bet tam šobrīd nav nekādas nozīmes. Es vienkārši iepazīstu no jauna šo svešinieci, kura raksta šīs rindas. Man nemaz nav citu variantu, ja vēlos ar šo cilvēku vēl kādu laiku būt ceļā, man tas ir jāiepazīst. Bet varbūt vienkārši jāatceras. Jāatceras, kas esmu.
Kādu laiku domāju, ko darīšu ar šo dienasgrāmatu. Varbūt kādreiz tā iegūs grāmatas apveidu, varbūt ne. Bet šobrīd iekšēji jūtu, ka lēnām varu to atvērt šeit, šajā sadaļā zemāk, varbūt Tev tas noder. Man nav ne jausmas, kā tā šeit veidosies, cik bieži un kādā formātā būs ieraksti, vienkārši ļaujos sajūtām. Tas arī pagaidām viss.
...
“Izvēle” stāv man priekšā uz palodzes. Uzrakstīta, izdota, ieguvusi savu fizisko veidolu. Vasaras beigās sajutu spēcīgu vēlmi to pabeigt. Kad pieķēros, katrs vārds un notikums stāstā dzina nākamos. Es nesapratu, kāpēc ir tāda steiga manī. Gribējās pēc iespējas ātrāk to pabeigt un tikpat ātri dabūt vākos. Ja godīgi, es pat nesapratu, nespēju izsekot visam līdzi, tikai atjēdzos kā no sapņa, kad kastes ar gatavajām grāmatām atradās manā priekšā un es pakoju tās vaļā…
Tagad es skaidrāk, kā jebkad saprotu, ka es neapzināti sevi steidzināju, jo sirdī jutu kādu priekšnojautu par neizbēgamām izmaiņām. Es tās nespēju nodefinēt, vai ielikt kādos vārdos, lai saprastu. Tikpat straujš un spēcīgs šoreiz bija mans ceļojums uz okeānu. Grāmatu kastes bija atvērtas un pēc dažām dienām es jau biju tur. Šoreiz piedzīvotais sajūtās bija neaptverami dziļš un jaudīgs. Vienīgais, ko es varēju, vienkārši ļauties notiekošajam ar savādu priekšnojautu pakausī. Un viss, ko pieredzēju – savā lielumā likās, ka samals mani kā graudu starp dzirnakmeņiem. Dabas varenība atvērās, kā nekad iepriekš, dāvājot iespēju izbaudīt vētru okeāna krastā par kādu biju sapņojusi daudzus gadus, kad vējš gāž no kājām, vienlaikus izpūšot no galvas jebkuras sīkākās domu paliekas. Traks brauciens bangojošā okeānā ar sīku kuģīti – kā tupeli, uz salu, kas mani ar milzu spēku vilina katru reizi, kad vien to tālumā redzu. Zaļie pakalni, sākuši iekrāsoties rūsgani, sauca tikt to galotnēs un tiem pāri, ļaujot izjust fizisku nogurumu, kas ir saldāks par miegu… Kāzas pilī, kurās nebiju aicināta, bet varēju būt nejauši klātesoša, dzert tēju siltiem koka paneļiem izdarinātā lasītavā ar lieliem logiem, pa kuriem skatam pavērās pasakains pils parks ar milzu kokiem, un dzirdēt katru vārdu, ko jaunie cilvēki solīja viens otram… Bet pāri visam nenogurstošā un neatņemamā akmeņu čirkstēšana zem manu zābaku zolēm. Tas viss savā intensitātē šoreiz pārspēja visas manas iepriekšējās tikšanās ar okeānu un smaragdzaļajiem kalniem, un es skaidri varēju sevī sajust to krakšķi ar ko pārplīsa nākamā čaula manī… Un šī bija pirmā reize, kad visu ceļu uz lidostu es raudāju kā nekad agrāk – absolūtā tīrumā un dzidrumā. Es jutu, ka kaut ko milzīgu esmu zaudējusi un neaptverami lielu ieguvusi reizē. Tikai nebija ne jausmas – ko.
Tagad es zinu. Man bija jāpabeidz grāmata tieši tagad. Man bija jāsaplīst tūkstoš gabalos tieši tagad. Īsu brīdi pirms manā priekšā uz dzīves skatuves paliek vairs tikai gaisma, vietā, kur stāvēja mans tētis. Citādi nevarēja. Šo mirkli man bija jāsatiek tieši tādai. Atvērtai un paplašinātai. Bet grāmatu viņš satika, tikai nepaspēja izlasīt, kamēr atradās šajā pusē. Tagad viņa stāsts šajā pasaulē ir izstāstīts, bet manējo mēs vakaros lasīsim savādāk, viņam skatoties man pār plecu un esot kopā starp vārdiem un rindiņām tajā. Un ar to apzināšanos šobrīd pietiek.
26.11.2025.
...
Šobrīd manī ir sajūta, ka lēnām sāk zust kāda robežlīnija, kura ieslēdza sevī milzīgu manas dzīves posmu. Tā turēja mani vēl tādā kā ierobežojumā, kas daudzus gadus likās pašsaprotams, pat īsti neredzams, varbūt tikai jūtams. Es pilnībā apzinos, ka tajā es sevi turēju pati, bet tāds bija šīs spēles scenārijs, es vienkārši spēlēju sev atvēlēto lomu un biju tajā izcila. Skan pašlepni, bet vienkārši zinu, ka tā ir. Kā mēs visi – nepārspējamie Zemes teātra aktieri. Aizrautīgi spēlējam šo izrādi, izbaudot saspēles garšu visās tajās sajūtu gradācijās, kādas šīs lomas un stāsti vien spēj sniegt. Un pēkšņi viss ir beidzies – manā priekšā ir palikusi vairs tikai gaismas apspīdēta vieta uz skatuves, kas ir tukša. Es, kā cilvēks, pat nespēju nojaust, kādas izvēles ir pieņēmusi dvēsele man pretī, pirms tā uzkāpa uz šī spēles laukuma, kļūstot man par to, kas bija daudzus gadus, kopš es ienācu šajā pasaulē – atbalstu, palīgu dzīves mācībās un mīlestību. Nav iespējams zināt šīs izvēles no manas vietas uz skatuves, kamēr vien esam šajā saspēlē. Lai cik es būtu apzināta, es nekad nezināšu otra ceļu tajā lielajā plānā. Tikai savu. Tikai to lomu, ko esmu izvēlējusies spēlēt pati, un tos brīžus, kuros saskarās mūsu ceļi. Bet kaut kāda iemesla pēc tas bija vajadzīgs, un tieši tā, kā notika. Un, visticamāk, ja zinātu, kā viss beigsies, neviens nekad neiesaistītos šajā izrādē, lai izvairītos no sāpēm un skumjām, kas izrādes galā ir jāpiedzīvo.
Tagad uz spoži izgaismotās skatuves ir pēkšņi tukšums. Ir liels apjukums un skumjas. Taču šo spēli esmu jau reiz spēlējusi un zinu, ka šis ir ieguvuma brīdis. Lai cik tas nebūtu sāpīgs. Manī ir atvēries cita veida piepildījums. Cilvēks aizejot nekad neatstāj tukšumu, bet vienmēr atstāj piepildījumu otrā. Tikai to ieraudzīt, sajust un novērtēt, pieņemt kā dāvinājumu, par kuru nav nekā lielāka un skaistāka šajā pieredzē. To visu saredzēt ir katra paša izvēle. Jā, nekas vairs nebūs tā, kā bija iepriekš, tas vairs nav iespējams. Un es nekad vairs nebūšu tā pati, kas biju vakar. Šodien es esmu cita. Iespējams mana spēja izteikt savas sajūtas mainīsies līdz ar šo piedzīvoto. Iespējams, šodien es pierakstu savas izjūtas jau citādi, jo kaut kur manos dziļumos sāk dīgt sīks asniņš, kam ir iespēja izaugt par neaptveramu brīvību, jo vēl viens stāsts uz Zemes ir izdzīvots un atbrīvots, atstājot aiz sevis tikai tīru gaismas nospiedumu manī. Un tas ir mans ieguvums šajā pieredzē.
Liekas, ka to visu apzinoties, es stāvu uz skatuves malas un manā priekšā atveras plašumi un dziļumi, kādus es iepriekš nebiju spējīga aptvert. Vienkārši vēl nebija laiks. Teātra izrāde bija jānospēlē līdz galam un jāļauj tai izšķīst gaismā. Taču tās vērtību es izprotu tikai tad, kad tā ir beigusies. Tad es ieraugu, kas paliek. Un tajā, kas paliek rodas vieta jauniem stāstiem – maniem stāstiem, pilniem ar atcerēšanos par to, kas es esmu un kāda es esmu patiesībā. Līdz šim es uz sevi skatījos caur šīs lugas kopējo prizmu, tagad es varu izvēlēties šo skatuvi atstāt. Es varu izvēlēties izstāstīties pati, bez skatuves, bez lomas, bez skatītājiem. Un tas ir viss, kas man ir vajadzīgs.
25.11.2025.
...
Šodien manī ir savāds ārpuscilvēcisks miers. Pieņemšana? Nezinu. Nē, it kā nav, bet tomēr kaut kas vairāk. Kārtējā izlīdzināšanās ar to, kas esmu šobrīd un to, kas ārpus, tālu aiz manām apzinātajām robežām. It kā beidzot būtu izspraukusies cauri pudeles kaklam un tikusi brīvībā. Bet nav tās cilvēciskotās sajūtas par brīvību, kad tu lēkā no prieka, elpo ar pilnu krūti un nespēj atelpoties, nejēgā priecājoties un mēģinot visiem to izkliegt. Nav nekā no tā. Vienkārši iekšēji zini, ka esi laukā un ar to pietiek. Man ar to šobrīd pietiek. Nav ne labi, ne slikti. Ir cits paplašinājums atkal sevī un nezinu tieši neko, ko ar to darīt. Iekšēji kņudinās tāda kā priekšgarša par nākamību, bet šoreiz pat negribas neko cerēt vai iedomāties, kas būs. Viss ir daudz dziļāk, plašāk un citādi. Tā nav bijis iepriekš. Ir miers, ir paplašinājums, un ir zināšana, ka viss būs pilnīgi atšķirīgi no tā, kā bijis līdz šim. Tāpēc nav jēgas domāt, jo mans ierobežotais cilvēka prāts ir tikai spējīgs mani iedzīt atpakaļ pudelē. Vai es to gribu? Noteikti vairs nē. Pietiek.
28.12.2024.
...
Jā, būs labās dienas un sliktās. Nekur no tām neaizmuksi. Šis vairs nav stāsts tikai par tevi vienu, kā tu iedomājies. Tas tagad ir par visu tavu esību. Tajā visā šobrīd notiek izmaiņas. Katrā tavā aspektā un šķautnē. Apzinātā un neapzinātā. Tikai tagad tevī ir viedums vairs netraucēt šim izmaiņām notikt. Pieņemt un cienīt visu, kas tevī notiek. Saudzēt un lolot sevi, kad atnāk viena no tām dienām, kad nevari atrast mieru un vietu sevī. Vai reizēm tās ir ķermeniskas sāpes vai slikta pašsajūta, kur tu zini, ka nav iemesla, lai sāpētu vai īdētu. Cieni savas pārmaiņas. Pieņem un uzticies sev. Esi mierā un vēro savas sajūtas. Viss ir labi. Viss patiešām ir labi. Tādēļ tu šoreiz esi te. Nekam citam nav nekādas nozīmes... Dvēseles čuksts cilvēkam.
04.01.2025.
...
Sajust. Sajust sevi. Ne tikai cilvēku, bet sevi visu ārpus, tālu aiz cilvēka. Visu savu lielumu izgaršot cauri visām iespējamām maņām. Tām ārpuscilvēciskajām. Un tad ielaist to sevī – cilvēkā, šeit. Tieši te. Ļaut, lai cilvēka ķermenis notirpst trīsās un izbrīnā, un cilvēks pats šokā atkāpjas. Lai apjukums ir tik liels, ka šis prātam neaptveramais un skaistais beidzot spēj pārlieties un pārpludināt katru tavu cilvēka realitātes stūrīti, izspiežot no tās visus mēslus un muļķības, bailes un ierobežojumus. Lai plūst atcerēšanās un brīvas sajūtas, bez vajadzības tās saprast un izskaidrot.
Ko tas dos cilvēkam? Tev? Visu un neko. Apjukumu un piepildījumu. Un beidzot kaut ko, ko tu nespēsi pastāstīt citiem, tikai izdzīvot kā brīvo kritienu tukšumā kaut kur starp debesīm un zemi baudījumā, kādu tu nekad neesi ļāvis sev piedzīvot. Tu vēlēsies vēl. Bet jo vairāk vēlēsies, jo nekad to nesasniegsi. Un varbūt tad tu iemācīsies norimt un apklust sevī. Varbūt tad tu apzināsies, ko nozīmē atcerēties un nevēlēties. Kā ir sajust... Dvēseles čuksts cilvēkam.
12.11.2024.
...
Šodien ir sajūta, it kā man būtu uzgūlies kaut kas tik smags kā lācis. Miegains, smags lācis. Šobrīd galīgi nav pamata nekādiem smagumiem, bet it kā bremzēta pasaules uztvere ir klātesoša katrā šī rīta solī. Plaksti šķiet biezi un gribās gulēt. Brīnos par cilvēkiem, kuri šobrīd var skaļi čalot, darīt smagus darbus. Aiz kafejnīcas loga kāds vīrs bruģē ietvi, cits ar ķerru ved granti. Tie abi vīri tagad man šķiet kā no blakus realitātes, nereāli cilvēki aiz loga steidzas garām – katrs savā pasaulē un spēlē. Sēžu un vēroju. Neko citu šorīt nespēju – tikai būt vērotājs, kurš brīnās par to, kas notiek aiz loga. Nekam citam manī nav spēka. Un tā ir labi. Man ar to šajā rītā pietiek.
Netālu stāv tantiņa ar tulpju un narcišu pušķiem. Skaistas, košas krāsas. Vilina no manis smaidu. Gribas smaidīt. Jaunieši iegrimuši telefonu dziļumos, pat nepaceļ galvas šo krāsu virzienā. Man nav spēka pacelt rokā pat telefonu, kur nu vēl kaut ko ar to darīt. Ir labi šajā lāča smagumā un mierā. Dīvains tāds lāča miers. Savādi to sajust katrā manā šūnā šajā brīdī. Sen tā nav bijis. Mācos to nenoraidīt. Zinu, ka pēc brīža būs atkal citādi.
Tantiņas ziedu krāsu mirklis jau izrāva smaidu, un tas nozīmē, ka tas jau ir izmainījis nākamību. Lāči arī mēdz smaidīt, neskatoties uz ziemas miegu. Varbūt tie smaida arī miegā? Kas to lai zina. Es šobrīd smaidu un nespēju vairs nomierināties. Varbūt izskatos dumji. Sēžu, rakstu un smaidu rīta agrumā gandrīz tukšā kafejnīcā, remdenu kafiju dzerot un baudot aveņu kūku. Lāčiem garšo avenes…
Patiesībā gribēju rakstīt pavisam kaut ko citu…
31.01.2025.
...
Mana pasaule ir dziļa kā okeāns. Tajā var noslīkt un var arī dzīvot… Cilvēks.
Nesaki, nesaki nevienam neko. Nav nekādas vajadzības. Tāpat neviens nespēs tavu pasauli ieraudzīt tajā okeāna plašumā, kurā tu pats esi, radi un pēc tam izdzīvo savu radīto. Tās visas ir tikai sajūtas tev. Tava pasaule, tavi dziļumi un tavs radītais. Un galu galā, lai katrs meklē savus okeānus un savus dziļumus. Tev ir tikai tavējie un tiem citiem ir tikai viņējie. Skaisti, vai ne? Pasakaini, neaptverami skaisti. Un arī tajos mirkļos, kad uz īsu brīdi notiek šī saskaršanās – arī tas ir skaisti. Lai ko citi jutīs un domās, tā būs tikai viņu saskarsmes brīžu apzināšanās. Tas, kā viņi to aptvers caur savu apziņas lielumu, šķautni. Tikai viņu spēja projicēt savas nepieciešamības. Ne tavas.
Esi savos dziļumos, mīli beidzot savus okeānus, savu pasauli, ko tu sajūti un apskauj savā sirdī. Tikai caur to tu tajā nonāc, esi un piepildies. Nekā citādi. Nav citu ceļu, citu iespēju. Un tikai tu nosaki kurā brīdī tu atveries tai. Pat ne es. Es tikai esmu un mīlu tevi. Tas ir arī viss. Tagad ir tava kārta ne tikai saņemt manu mīlestību, bet atvērties tai, ļaut tai ieplūst katrā tavā šūnā, katrā tavas būtnes daļā un mīlēt sevi par visu, kas tu esi – pasaule, tik dziļa kā okeāns... Dvēseles čuksts cilvēkam
10.10.2024.
